Lai arī veiktas normatīvo aktu izmaiņas, atjaunota valsts būvniecības kontrole, šobrīd neviens nespēj garantēt, ka Zolitūdes traģēdijai līdzīgu nelaimi vairs nepiedzīvosim.
Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs Saeimas deputāts Ringolds Balodis norāda, ka komisija bija sava veida rīkste, jo šaubās, vai bijušie un tagadējie ministri, valsts sekretāri, ierēdņi jutās komfortabli, atbildot uz visiem jautājumiem tiešraidē. Tāpēc šīs personas pielika daudz pūļu, lai komisijai negatīvu secinājumu būtu iespējami mazāk, tomēr pilnīgi negatīvos dzēst tomēr neizdevās.
– Vai varat apgalvot, ka tagad izdarīts viss, kas vien iespējams, un Zolitūdes traģēdija nekad vairs nevar atkārtoties?
Nē. Vispirms tāpēc, ka joprojām bieži vien notiek papīru, nevis kā cita kontrole. Otrkārt, nereglamentētais lobisms, kas komplektā ar iespējamu korupcijas risku kļūst par nopietnu draudu. Tieši tāpēc ir nepieciešama lobisma darbību reglamentācija. Mēģinājumi šajā jomā jau bijuši, tomēr dažādu iemeslu dēļ neveiksmīgi. Tagad šā Gordija mezgla atsiešanā jāiesaista iespējami labāki prāti. Turklāt Tukuma pašvaldības piemērs, kad tā, redzot lielveikala griestu iegāšanās risku, to slēdza, bet tirdzniecības centra īpašnieks tiesā cenšas piedzīt zaudējumus par dīkstāvi, liek domāt par tā dēvēto trauksmes cēlāju aizsardzību. To, ka tas ir labs instruments, pierāda arī «AirBaltic» alkohola reibumā esošas apkalpes aizturēšana Oslo, kas diez vai varētu notikt bez viesnīcas personāla ziņojuma attiecīgajiem dienestiem. Protams, svarīgas būs detaļas, lai cilvēki šo sistēmu neizmantotu savstarpējo rēķinu kārtošanai, bet gan sabiedrības drošībai, lai ikviens, kurš pamanījis kādu būtisku apdraudējumu, par to informē attiecīgos dienestus.
– Kādi ir Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas secinājumi un rezultāti?
Latvijā arī agrāk – miera laikos – ir notikušas traģēdijas, kurās dzīvību zaudējuši daudzi cilvēki. Jaunāko laiku vēsturē tāda bija Talsu traģēdija, taču, sabrūkot lielveikalam, dzīvību zaudēja 54 cilvēki, un gan pēc upuru skaita, gan pēc mērogiem tā ir vissmagākā traģēdija, kāda notikusi Latvijā. Komisija centās atbildēt uz fundamentālo jautājumu – kāpēc lielveikals sagruva un kas jādara, lai nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtotos. Izmeklētāji savus secinājumus lēnām nodod tiesai, kas saliks visus punktus, kurš un par ko ir atbildīgs, un lems arī par to, kāds sods katram pienāksies. Komisijas darba moto bija tābrīža Valsts prezidenta Andra Bērziņa sacītais, ka šī ir ilgu laiku krāta kopēja nelaime, kas izlauzusies uz āru. Izmeklēšanas komisijas uzmanības degpunktā bija normatīvo aktu prasības, to ievērošana – uzraudzība un atbildība, kā arī sistēmiskas kļūdas un, protams, politiķu atbildība. Var patikt vai nepatikt, taču šīs traģēdijas ēna krīt arī pār politiķiem. Solidāra atbildība starp Saeimu, Ministru kabinetu un par būvniecību un tās uzraudzību atbildīgo Ekonomikas ministriju, jo 2009. gadā, samazinot valsts budžeta izdevumus, prioritāte bija tēriņu samazināšana, bet to veicinošo drošības risku pieauguma iespēja tika ignorēta.
Iepriekšējais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis uzņēmās politisko atbildību un demisionēja, bet pašlaik ieņem EK vicekomisāra amatu.
Nenoliedzami, ka pēc Zolitūdes traģēdijas valsts ir īstenojusi daudzus pasākumus, tostarp pieņemts jauns Būvniecības likums, kurā atjaunota būvniecības valsts kontrole, pieņemti jauni valdības noteikumi, kas reglamentē būvniecību, tās uzraudzību, speciālistu atbilstību prasībām un to sertifikāciju.
– Bet lielveikals sabruka, kaut arī visiem, kas projekta tapšanā piedalījās, taču bija attiecīgie – pareizie – sertifikāti?!
Taisnība, taču tagad ir paredzēta arī attiecīgā sertifikāta saņēmēja civiltiesiskā atbildība ar obligātu apdrošināšanu, kā arī stingrāka to kontrole un vieglāka sertifikāta anulēšana. Protams, var jau uzdot pamatotu jautājumu, vai patiešām šajā sistēmā nevajadzētu ieviest sava veida gradāciju un pakāpeniskumu, kur sabiedrībai nozīmīgu ēku – skolu, koncertzāļu, bibliotēku, daudzstāvu māju – būvniecībā, tās uzraudzībā varētu darboties tikai tie, kuriem jau ir pieredze šādu objektu izveidē. Nu nav taču tā, ka autobusa vadītāja kategoriju var iegūt cilvēks, kurš līdz tam nekad vispār automašīnu nav vadījis un kuram nekādas praktiskās pieredzes, pat vadot vieglo auto, nav bijis. Šāda sistēma savā ziņā radītu priekšrocības tiem, kuriem tāda pieredze gadu garumā jau uzkrāta, taču pirmās klases skolēnam, līdz viņš kļūst par augstskolas absolventu, paiet zināms laiks. Galu galā arī Būvniecības valsts kontroles birojs (valsts būvinspekcija) ir izveidots – atjaunots.
– Masu medijos jau ir ziņas, ka tagad celtniecības ieceres īstenošanai pat piebūvei uzliktas teju vai vienkāršajam cilvēkam nepaceļamas birokrātiskās prasības!
Mērķis ir nosargāt cilvēku dzīvības, bet, protams, nevajadzētu pārspīlēt ar virkni prasību, kuras īstenībā ir liekas un faktiski ļauj iekasēt naudu institūcijām un privātkompānijām par nekam nevajadzīgu un cilvēku drošību nekādi neietekmējošu pakalpojumu vai darbu veikšanu. Šādā gadījumā tomēr jārunā par lobistiem un to spēju panākt viņiem labvēlīgus lēmumus un nosacījumus, bet lēmumu pieņēmējiem tas pierāda nespēju orientēties situācijā. Un nav jau brīnums, ka bieži vien tiek «izlikti birokrātiskie slazdi» un sabiedrība smīn par politiķiem un ierēdņiem, kuri apmaldījušies trijās priedēs.
– Automašīnām reizi gadā jāiziet tehniskā apskate, jo tās var radīt draudus apkārtējiem, bet būvēm, kurās var iet bojā nevis tikai daži, bet daudzi desmiti cilvēku, nekādas obligātās tehniskās apskates taču nav?
Taisnība, bet tikai daļēja, jo Būvniecības valsts kontroles birojs jau sācis inspicēt sabiedriski nozīmīgas būves un noteikt tajās konstatēto defektu novēršanas pasākumus un termiņus. Ja trūkumi netiek novērsti, tad ēkas ekspluatācija tiek liegta. Protams, ir jautājums, cik daudz ēku un cik pamatīgu ekspertīzi spēj veikt Būvniecības valsts kontroles birojs, taču ne jau tā kā ekspremjers, kurš ieiet jaunās nacionālās bibliotēkas ēkā, iznāk ārā un saka – viss ir kārtībā. Tas, ka birojam vajadzīgi papildu resursi, ir fakts. Ideāli, ja Būvniecības valsts kontroles birojs būtu klāt visos sabiedriski nozīmīgos objektos un veiktu būvdarbu un izmantojamo tehnoloģiju kontroli, bet arī tos regulāri inspicētu. Tomēr šīs iestādes vadītāja rīcībā nav ne tādu naudas, ne arī speciālistu resursu. Jāņem vērā, ka šāda ēku tehniskā apskate – ekspertīze – nav lēts prieks un kādam par to jāmaksā.
– Vai atbilst patiesībai fakts, ka viens no valsts kontrolētāju vadības pats saņēmis nopēlumu par savu darbību pašvaldības būvvaldē un tagad varētu arī veikt kontroli par to, kā strādā viņa bijusī darbavieta?
Jautājums vairāk adresējams Būvniecības valsts kontroles biroja direktoram Pēterim Druķim par darbā pieņemto darbinieku pagātnes melnajiem plankumiem un savā ziņā arī Ekonomikas ministrijas vadībai par kontroles trūkumu, lai neteiktu vairāk. Tomēr nevaru noliegt, ka cilvēka vārds un uzvārds, kurš 2014. gada sākumā saņēma rājienu no pašvaldības par paviršu darbu (tikai laimīgas sagadīšanās dēļ neviens necieta), ir tieši tāds pats kā atbildīgam Būvniecības valsts kontroles biroja darbiniekam. Šķiet, ka persona ir viena un tā pati, un tas jau liek uzdot jautājumu par valsts iestāžu kadru politiku un vai darbā pieņēmēji vispār zina, ko viņi pieņem un kāda ir konkrētā cilvēka darba pieredze.
– Ko tad iesakāt darīt?
Komisijas svarīgākais uzdevums bija izvērtēt esošo un bijušo normatīvo aktu bāzi, lai novērstu vai vismaz minimizētu tamlīdzīgu traģēdiju atkārtošanos. Diemžēl atšķirībā no citu valstu parlamentiem, iespējams, visā ES Latvijas Saeimai vienīgajai nav analītiskā dienesta, kas spētu izvērtēt piedāvāto jauno likumdošanas iniciatīvu un grozījumu sekas, riskus. Bieži vien tiek pārspīlēti uzsvērta jauno normu vai grozījumu pozitīvā ietekme, bet pilnīgi ignorētas, neapzinātas to kaitīgās blaknes. Turklāt šim analītiskajam dienestam būtu arī jāseko, kā tad konkrētās normas īstenojas dzīvē, vai tās patiešām nes solītos saldos augļus vai arī tie ir toksiski. Diemžēl centrālo valsts iestāžu aparāti – ministrijas – vairāk raugās īstermiņa kategorijā un bieži vien kaitīgās blaknes neredz vai arī izliekas neredzam. Un tas jau gados vecākiem ļaudīm sāk radīt «deja vu» sajūtu ar padomju laikiem, kad runāja vienu, bet veikalu plaukti liecināja pavisam par kaut ko citu. Vēl jau ir bažas par to, ka likumus un noteikumus tomēr raksta teorētiķi, nevis praktiķi, turklāt abām šīm pusēm nereti ir atšķirīga izpratne par normatīvajos aktos rakstīto un tā patieso saturu. ◆
