Daiga Skujāne pēc pamatskolas beigšanas 4. vidusskolā mācībās turpināja 2. ģimnāzijā un arī pēc vidusskolas izlēma palikt Jelgavā.
Daiga Skujāne pēc pamatskolas beigšanas 4. vidusskolā mācībās turpināja 2. ģimnāzijā un arī pēc vidusskolas izlēma palikt Jelgavā. Nupat viņa absolvējusi LLU Lauku inženieru fakultāti ainavu arhitektūras un plānošanas specialitātē un uzskata, ka šī izglītība ir tikai sākums ceļam, kas ejams nākotnē.
Kāda bija vide augstskolā, kurā pavadīji četrus gadus?
– Mans tēvs ir šīs fakultātes dekāns, tāpēc jau kopš bērnības esmu tajā uzturējusies un pazīstu tās mācībspēkus. Bet, kad sāku studēt, varēju skatīties uz tur strādājošajiem no citas puses – kā uz pasniedzējiem, nevis vienkārši kā uz pazīstamiem cilvēkiem. Viņi tomēr bija ļoti atsaucīgi.
Mūsu kurss gan nebija tik vienots kā citiem. Laikam tāpēc, ka liela daļa esam jelgavnieki. Nedzīvojām kopmītnēs un bijām sadalījušies nelielās kompānijās.
Kā esi mainījusies šajos četros gados?
– Esmu sapratusi, ko nozīmē uzņemties atbildību. Augstskolā ir jārēķinās ar citiem cilvēkiem, pasniedzējiem, kursa biedriem. Vairs nevar būt tāds spītīgs pusaudzis, kas kašķējas, ja kaut kas nepatīk. Zināšanām ir liela nozīme, es jūtos garīgi pieaugusi. Ir patīkami runāt ar cilvēkiem, ja pārzini tēmu.
Labāk patīk Jelgavas aura
Kāpēc izvēlējies studēt Jelgavā?
– Sākumā gribēju stāties Rīgas Tehniskajā universitātē, bet, kad es tur aizbraucu un sāku interesēties par studiju iespējām, nospriedu, ka man labāk patīk Jelgavas aura. Pēc dabas laikam esmu lauku meitene, nevis rīdziniece.
Jau no piektās klases gāju tepat kultūras nama zīmēšanas studijā. Man padevās gan rasēšana, gan matemātika. Ainavu arhitektūru izvēlējos tāpēc, ka jau vidusskolā sapratu – man patīk sakārtota vide.
Kādi bija tavi atklājumi, rakstot diplomdarbu par dzīvojamo kvartālu ainavas attīstības iespējām Jelgavā?
– Tēma, ko aprakstīju, ir ļoti aktuāla, jo daudzstāvu māju iedzīvotāji redz, cik pagalmi ir nesakopti, lai gan tā ir primārā dzīvojamā vide ļoti daudziem cilvēkiem. Nekārtība ietekmē arī bērnus, kas tur uzturas, tāpēc uzskatu, ka izpēte par pagalmu veidošanu un to uzturēšanas problēmām bija ļoti vērtīga.
Lai gan iedzīvotājiem gribas sakoptu vidi, viņi nav gatavi to uzturēt kārtībā. Būtu jāveido iedzīvotāju sabiedrības, kas rūpētos par kārtību pagalmos.
Problēmas rodas ar zemes īpašniekiem. Saduras pašvaldības un privāto īpašnieku intereses. Privātais grib celt autostāvvietu, un no pagalmiem nekas pāri nepaliek.
Ja cilvēki paši veidotu vidi ap sevi, tad arī būtu lielāks stimuls to uzturēt kārtībā.
Cik tev ir svarīga vide, kurā tu dzīvo?
– Ja man tā nebūtu svarīga, tad es nemācītos ainavu arhitektūru. Visvairāk mani tracina cilvēku nevērība. Viņi var iet un nomest papīrus, čipsu pakas. Tāda ir attieksme. Mēs nevaram izveidot sakoptu vidi, jo nav garantijas, ka to neizpostīs jau nākamajā vakarā.
Prieks, ka būs labs diploms
Tavs lielākais sasniegums šajos četros augstskolas gados.
– Manas labās atzīmes, Senāta stipendija, ko ieguvu, arī nobeiguma darbs un diploms. Diplomprojekts apliecina, ka tu esi kaut ko darījis visu šo četru gadu garumā, tas nav tikai vienas dienas darbs.
Tu esi dekāna meita. Tas tev ir traucējis vai palīdzējis?
– Nezin kāpēc visi domā, ka būt dekāna meitai ir liels pluss. Vienīgais labums, ka man ir labāks kontakts ar pasniedzējiem, un, ja ir kādas problēmas, varu mierīgi aiziet pie dekāna un izrunāties. Bet ir arī grūtāk, jo nekad nevari zināt, vai tā attieksme, kāda cilvēkiem ir pret manu tēvu, neiespaido arī manu vērtējumu. Citreiz atzīme tiek pavilkta uz augšu, citreiz uz leju. Nekad neesmu izjutusi īpašas priekšrocības. Domāju, ka es daudziem vispirms asociējos ar savu tēvu, bet, kad pierod pie cilvēka, domas mainās.
Man ir arī svarīgi labi mācīties, jo tēvs ir tepat un viņam būtu nepatīkami, ja par mani sāktu slikti runāt. Bet tas nav primārais. Ja nevarētu pamācīties, nemācītos.
Kad tu apjauti, ka gribi labi mācīties?
– Tā apjauta man nāca pamatskolā. Vidusskolā jau biju nolēmusi, ka vajag iegūt augstāko izglītību. Arī manā ģimenē izglītībai vienmēr ir bijusi liela nozīme.
Šķiet, ka nav jēgas mācīties tikai mācīšanās pēc. Ja izglītojas, tad cilvēks vēlas kaut ko iegūt. Bet ir arī nejēdzīgi priekšmeti augstskolā, kas jāmācās tikai tāpēc, ka tādi ir. Labi mācīties – tas ir mans mērķis. Kad esmu kaut ko sasniegusi, man ir prieks, ka arī citi par mani priecājas. Lai gan citu novērtējums man nav pats svarīgākais.
Svarīgākais ir turpināt mācības
Vai tev patīk sevi apliecināt?
– Katru minūti vēlamies, lai mūs ievēro, gribam būt nozīmīgi šajā pasaulē, nevis dzīvot kā niecības, kas neko nevar izveidot. Man patīk sevi apliecināt.
Un mācības ir veids, kā to izdarīt?
– It kā jā, tomēr ceru, ka izglītošanās ir kā palīginstruments, lai varētu uzkrāt pietiekamu bagāžu, kas palīdzētu sevi apliecināt nākotnē. Mācības patlaban ir tikai sākums turpmākajām gaitām.
Vai tagad pēc beigšanas jūties speciāliste savā jomā?
– Tā gluži nevarētu teikt, jo, manuprāt, šis nosaukums «speciālists» nāk ar pieredzi. Tagad zinu teoriju, bet, kad man būs lielāka pieredze, varēšu teikt, ka esmu speciāliste.
Tu kā jelgavniece neesi dzīvojusi kopmītnēs.
– Jā, man tas nekad nav šķitis saistoši. Kopmītnēs iet jautri, visi ir draudzīgi, bet es laikam neesmu tam radīta. Man patīk mierīga atmosfēra, klusums. Lai gan ir reizes, kad gribas patrakot. Ikdienā būtu grūti dzīvot kopmītnes, nevarētu mierīgi palasīt grāmatu, vienmēr kāds traucētu.
Vai varu teikt, ka tomēr esi pilnvērtīgi izbaudījusi studentu dzīvi?
– Man vislabākais laiks tomēr bija pamatskola, kad mācījos 4. vidusskolā. Toreiz bija vairāk draugu. Pēc tam meitenes satika puišus, un bija svarīgākas lietas.
Patika arī studiju gadi, lai gan nevaru teikt, ka studentu dzīvi esmu izbaudījusi pilnībā. Kopmītnes paliek kopmītnes, un, ja tajās nedzīvo, tad zūd izjūta, ka esi students.
Kā tu vērtē studentu sabiedrisko dzīvi?
– Man liekas, ka cilvēki palikuši kūtrāki. Galvenās aktivitātes notiek tieši kopmītnēs, bet lielos universitātes pasākumus apmeklēju reti. Tomēr daudz jau nekas nav mainījies. Studenti paliek studenti. Viņi priecājas.
Kas tev patlaban ir svarīgākais?
– Pēc diplomprojekta aizstāvēšanas manī iestājies tukšums, un svarīgākais ir turpināt mācības. Bet jāsāk arī domāt par ģimenes izveidošanu un nostabilizēšanos.
Kādas ieceres tev saistās ar nākotni?
– Turpināšu studijas maģistrantūrā, un, ja būs iespējams, apvienošu mācības ar darbu specialitātē. Vispirms ir jāuzkrāj noteikta zināšanu bagāža, pēc tam varbūt jāveido savs ģimenes uzņēmums. Gribētos visu laiku attīsties.
Ko tu saproti ar attīstību?
– Tā ir garīga augšana, jo bez tās nevar nekur tālu tikt. Es nodibinātu savu uzņēmumu, tad būtu jārūpējas par tā paplašināšanu.
