Iedomājieties, ka pilnīgā tumsā ieejat šķūnim līdzīgā lielā celtnē. Tur ir pilnīga tumsa, un jūs īsti neredzat, kur spert nākamo soli, vienīgā gaisma nāk no caurā jumta.
Iedomājieties, ka pilnīgā tumsā ieejat šķūnim līdzīgā lielā celtnē. Tur ir pilnīga tumsa, un jūs īsti neredzat, kur spert nākamo soli, vienīgā gaisma nāk no caurā jumta.
Uzmanīgi liekot soļus aiz LLU studentu teātra režisores Astras Kacenas, nokļūstat telpā, kur notiek šā teātra mēģinājumi. Sākot interviju, pildspalva, ar kuru fiksēt svarīgākos gada skaitļus, neraksta: tinte ir sasalusi. Parakstīt nevar arī tāpēc, ka salst rokas.
Cilvēkiem, kas nāk uz šiem mēģinājumiem, jābūt milzīgiem fanātiķiem, kam teātris ir svarīgāks par komfortu – siltumu, normālu apgaismojumu.
Tādā aukstumā, kā saka Astra, izdodas nodarboties tikai ar sportu, ne ar teātri.
Teātrim jāmeklē sponsors
Pēteris Bušmanis, LLU mācību prorektors:
– Telpa šobrīd ir tādā stāvoklī, ka tur faktiski nevar uzturēties. Vienīgā izeja ir meklēt, kas halli varētu sakopt. Mēs pašlaik cenšamies atrast kādu piedāvājumu, diemžēl teātrim pašam tāda nav. Tas no halles ir jāliek ārā, bet citas telpas, ko piedāvāt, mums nav. Halles uzturēšana tomēr maksā smuku naudiņu, atļauties tam nodrošināt normālu ekspluatācijas režīmu universitāte nevar, bet tur uzturēties ir pat dzīvībai bīstami.
No kultūras viedokļa teātris universitātei, protams, ir vajadzīgs, diemžēl tas ir pārāk elitārs un dārgs. Cik es zinu, no studentu vidus teātrī darbojas labi ja desmit cilvēku, pārējie ir seniori.
Laikam kaut kas ir jāmaina. Teātrim jākļūst ļoti mobilam, ar čemodāniņu, kurā ir iekšā dekorācijas. LLU nevar piedāvāt telpu, kas speciāli izbūvēta teātra vajadzībām. Es gan saprotu, ka māksliniekiem gribas vietu, kur viņi mēģinājumos justos brīvi, taču mēs par to nespējam samaksāt.
Pašlaik esam panākuši, ka teātris var darboties Tehniskajā fakultātē, bet, protams, jārēķinās, ka tur mēģina arī citi LLU pašdarbības kolektīvi.
Ja Studentu teātris pats piedāvātu kādu projektu, mēs būtu tikai priecīgi, taču tam jābūt ar reālu finansējumu. Tādas iespējas būtu tad, ja teātris noslēgtu līgumu ar kādu firmu. Universitātei ir noslēgti līgumi, un mēs sadarbojamies ar daudzām firmām. Taču es baidos, ka to būs pagrūti izdarīt.
Tiek izskatīts arī variants par halles nodošanu basketbolistu rīcībā. Viņi varētu visu savest kārtībā – tur ir jānomaina jumts, jāliek jauna grīda, faktiski viss jādara no sākuma.
Firmas atsakās palīdzēt
Astra Kacena,
LLU Studentu teātra režisore:
– Otras tādas speciāli aprīkotas telpas šāda teātra vajadzībām Jelgavā nav. Mazās formas skatuve, apgaismojums, viss aprīkojums – skaņu iekārtas, apgaismošanas sistēmas – vēl darbojas. Pie mums pat ir bijušas profesionālas viesizrādes, piemēram, Valmieras teātris ar mazās formas izrādi.
Pašlaik ar laipnu Tehniskās fakultātes dekāna atļauju mēs reizēm mēģinām viņu fakultātes telpās, bet tas ir tikai tad, ja ārā gaisa temperatūra ir apmēram mīnus desmit grādu. Tādā aukstumā nav nekādu izredžu halli piesildīt ar diviem maziem sildītājiem. Piemēram, gāzes sildītāju pirkām mēs paši par savu naudu.
Visur sastopu vienaldzību. Es esmu gājusi un klauvējusi pie daudzām durvīm, bet tās ir kabinetu sarunas. Kad firmu pārstāvji ierodas apskatīt remontējamās telpas, viņi konstatē, ka ir vajadzīgi lieli līdzekļi un atsakās no sadarbības.
Atbalstu no LLU mēs saņemam tad, ja ir piedāvājumi piedalīties kādā festivālā. Tad studentiem izdodas izlūgties, lai tiktu segta vismaz daļa no izdevumiem braukšanai uz ārzemēm.
Ko mēs darīsim, ja metīs no šejienes ārā, es nezinu. Esmu šai vietai veltījusi vairāk nekā 15 gadu. Man daudzi paziņas ir teikuši, lai rakstu projektus Rīgai, jo Jelgavas Studentu teātris ir ar vārdu, un mūs atbalstīs. Man liekas, ka Jelgavai šis teātris nav vajadzīgs. Var jau būt, ka tiešām improvizācijas teātri var darboties tikai Rīgā.
Ar improvizācijas teātri mēs sākām nodarboties tāpēc, ka es tajā saskatīju iespēju studentu teātrim attīstīties.
Improvizācijas teātris ir tuvs psiholoģijas nodarbībām. Es pašlaik rakstu arī maģistra darbu par šo tēmu, un recenzente, teātra kritiķe Līvija Akurātere par manu darbu rakstīja: «Šāda izspēlēšanās uz skatuves palīdz cilvēkiem vieglāk adaptēties dzīvē.» Tiem cilvēkiem, kas šeit darbojas, teātris dod milzīgu gandarījumu.
Katru gadu klāt nāk jauni studenti, bet ir pilnīgi skaidrs – lai šādos apstākļos piesaistītu darboties, cilvēkiem jābūt īstiem fanātiķiem. Katrā gadījumā jebkuru sevi cienošu un komfortu mīlošu cilvēku šāda situācija neapmierinātu.
Tad, kad ir teātra sporta vakari, zāle parasti ir pilna, un ir milzīgas dalībnieku ovācijas. Pēc turnīriem studenti prasa, kad vēl būs, bet ko gan mēs varam atbildēt – kad nopirksim jaunu gāzes balonu un piesildīsim telpu.
Sportisko daļu tādā aukstumā, protams, var izpildīt, bet to, kas saistīta ar iztēli nevar: ir kaut kādi grādi, kuros sasalst ūdens, apmēram tāpat ir ar cilvēka dvēseli. Šeit darbojas tik daudzi talantīgi cilvēki, apslēpti talanti, kurus laikam neviens netaisās atbalstīt.
Manī izbrīnu rada tas, ka cilvēkiem nerūp, ko viņi būtu varējuši radīt. Drīz par Jelgavas Studentu teātri būs palikušas tikai leģendas. Diemžēl nekādi piedāvājumi no LLU nav bijuši, mani arī neviens neinformē par to, kas notiek.
