Genādijs Maksimovs teju 20 gadu par savu sauc folkloras kopu «Dimzēns».
Steidzoties uz tikšanos ar jelgavnieku Genādiju Maksimovu, manī rosās dažādas pārdomas. Zinu, ka sirmais kungs šajās dienās nosvinējis 80 gadu jubileju, bet mēģinājuma telpa, kur pulcējas folkloras kopa «Dimzēns», atrodas trešajā stāvā. Droši vien augšup pa daudzajiem stāvajiem pakāpieniem būs jāiet lēni un prātīgi. Un kā tad pēc tautības krievam ar latviskās dvēseles izdziedāšanu? «Dimzēns», kuru Genādijs par savu sauc teju 20 gadu, taču nav nekāds estrādes ansamblis. Tomēr pēc pirmā rokas spiediena manas bažas sagrūst putekļos. Genādijs stalti raitā solī virzās uz augšu, atslēdz zāles durvis, kas nedaudz ieklemmējušās, tāpēc jāatspiež ar spēku, un laiž mani iekšā. No viņa staro optimisms un enerģija.No zaķkāpostu zupas mute čokurā«Neesmu izlaidis gandrīz nevienu mēģinājumu un kopā ar «Dimzēnu» esmu piedalījies visos koncertos un festivālos. Latvija man kļuvusi kā dzimtene, bet latviešu valoda – dzimtā valoda,» atzīst Genādijs Maksimovs, kurš Latvijā nokļuva baisā laikā un veidā – 1943. gadā lopu vagonā no vācu armijas ieņemtā ciema Tjosovo – Netiļskija Krievijā. Puisim toreiz bija vien 11 gadu un jau salauzta bērnība pūrā. Dzimis Krievijas lielajā bada gadā. Agri palicis bez tēva, kurš pametis ģimeni, kad Genādijam bija seši gadiņi, un arī mammas Lūcijas. Kad viņa devās darba gaitās uz Ukrainu un vēlāk tika aizvesta uz darbiem Vācijā, puika palika pie vecmammas. No šā laika Genādijam ir tikai dažas labas atmiņas – kā skrienot vilkuši nost drēbes un metušies ūdeņiem, zivīm un vēžiem bagātajā Tregubovas ciemata upē. Cik garšīgas bijušas konfektes «Vēžu kakliņi» un vilinoša medus pilna bļodiņa un krūzīte ar svaigu pienu. Kara sākums to aizstāja ar nemitīgām bailēm, uzlidojumiem, šāviņiem, neapglabātiem līķiem un badu. Īpaši, ko Genādijs piedzīvoja ielenkumā Volhovā.«Veselu mēnesi dzīvojām mežā. No ēdamā ne mums, ne citiem nekā nebija. Vienīgais, ko katru dienu vārījām, bija zaķkāpostu zupa. No tās visu muti vilka čokurā. Nācās arī ubagot. Ieejam pie kādas bagātas kundzes. Tur viss smaržo pēc ēdiena, bet viņa dzen projām – daudz te tādu staigājot! Savukārt vecenīte sādžā dod gabaliņu maizes – še tev, un man arī vairs nav,» pieredzētajā dalās sirmais kungs.Pirmās mājas – «Auči» Izkāpuši no lopu vagona, Genādijs kopā ar vecmammu un viņas divām meitām Jelgavu ieraudzīja uz īsu brīdi.«Krievijā dzīvoja daudz latviešu. Vecaimātei pat viens brūtgāns bija latvietis. Tāpēc, kad uzzinājām, ka mūs ved uz Latviju, viņa zināja teikt, ka latvieši sveicinoties saka «sveiki» un zēnus saucot par puļkām. Mūs izsēdināja Mītavas stacijā. Visus aizveda uz pirti, bet vēlāk uz vācu komandatūru. Tur katram, arī man, noņēma pirkstu nospiedumus no visiem desmit pirkstiem. Atceros, kā mēs gājām cauri vēl nenopostītajai pilsētai. Visapkārt smaržoja pēc garšīgām smalkmaizītēm,» pirmos iespaidus stāsta Genādijs.Drīz vien visas atvestās ģimenes iesēdinātas liellaivās un vestas uz Emburgu, kur saimnieki varējuši izraudzīties sev strādniekus. Starp vienpadsmitgadīgā puiša tuvajiem (bieži slimojošo vecmammu un tikai dažus gadus par Genādiju vecākām tantēm) tādus īpaši nevarēja atrast. Tomēr par viņiem apžēlojušies Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes māju «Auči» saimnieki. Viņu vecākais strādnieks Jānis puisim iemācījis cirst žagarus, ar zirgu izvadāt mēslus uz lauka un citus lauku darbus. «Aučos» svinējuši arī svētkus. Piemēram, neaizmirstami bijuši Jāņi. Taču, kad, tuvojoties padomju karaspēkam, «Auču» saime, piekrāvusi pilnu ori ar sadzīves mantām, mājas atstāja, dzīvesvietu drīz vien nācās mainīt arī Genādija ģimenei.Kopā saved televizorsKara laiks Latvijā Genādijam saistās ne tikai ar dzīvošanu laukos, kārtējiem uzlidojumiem, sprāgušu un nesprāgušu munīciju, kas uz piedzīvojumiem, kuru dēļ pat varēja palikt bez dzīvības, stipri vilinājusi puikas, bet arī latviešu valodas apguvi. Spēlējoties ar latviešu bērniem, tas padevies itin raiti un, kā smej Genādijs, – vispirms pupiņu valodā. Taču tas netraucējis latviešu valodu ierakstīt dziļi prātā un sirdī. Un neaizmirst, kad 1947. gada jūlijā visa ģimene, kurai beidzot bija pievienojušies arī vienpadsmit gadus šķirtie Genādija vecāki, sāka dzīvot Jelgavā un puisis apmeklēt krievu skolu.Pēc tās jauneklis izdzīvojis gan pienākošos dienestu padomju armijā (aviācijā), gan sapņa kļūt par upes kuģniecības navigatoru neīstenošos, gan mīlestību.«Dzīvoju Uzvaras ielas galā aiz linu fabrikas. Blakus bija manas nākamās sievas Valentīnas māja. Sākumā gan, labs vai slikts laiks, skrēju pie citas meitenes. Arī Valentīna pie žoga spiedās ar citu. Taču šīs draudzības izjuka, un mēs sākām tikties. Ieskatījāmies viens otrā pie kaimiņiem, kuriem bija vecais televizors ar glicerīna palielināmo stiklu priekšā. Gājām kopā to skatīties,» romantisko attiecību sākumu atceras Genādijs Maksimovs. Kāzas viņi svinējuši 1959. gada aprīlī. Tomēr pilnu mūžu kopā nodzīvot nav izdevies. 43 gadu vecumā Valentīna aizgāja mūžībā, atstājot savam Genādijam dēlu Juri, meitu Mariku un trīs brīnišķīgus mazbērnus, nu jau jauniešus – Raivi, Robertu un Lindu.Instruments no plēves gabaliņaViss Genādija Maksimova darba mūžs pagājis vienā darbavietā – Jelgavas Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcā. Sākumā viņš, kā pats smejas, «vispirms taustīju, pēc tam caurumus pārbaudīju» jeb strādāja par kontrolieri un skatījās, vai piena pudeļu kastēm labi sametinātas visas metāla stieples. Vēlāk Genādijs kļuva par koordinātvirpotāju, demonstrējot izcilu, līdz mazāk nekā milimetram, precizitāti.Genādija darbavieta bija arī pavediens, kas beigās aizvedis līdz «Dimzēnam».«Rūpnīcai bija koris, un viens tā dalībnieks mani saaģitēja aiziet uz rajona kultūras namu, kur Velga Freimane vadīja folkloras kopu «Novadnieki». Pirmā mana uzstāšanās bija Gaigalavā ar uzvedumu «Maize»,» Genādijs Maksimovs atceras notikumus pirms 26 gadiem. Ar «Novadniekiem» piedzīvoti pirmie «Baltica» atmodas festivāli un citi pasākumi, kā arī kolektīva vadītāju maiņa, līdz 1993. gadā Genādijs pārgāja uz pilsētas kultūras namā Veltas Lejas organizēto «Dimzēnu». Tas Genādija mūžā atvēris notikumiem un spilgtām emocijām piesātinātu lappusi. Viņa loma tajā – dziedāt, dancot un spēlēt īpašu instrumentu, ko pirmajā mirklī pat nevar pamanīt.«Lai īsinātu laiku ganos, ņēmu dažādas lapiņas un mēģināju no tām dabūt skaņu ārā. Pamanīju, ka vislabāk sanāk no ceriņu lapām. Taču, kad spēlē, viena mala jānostiepj, bet tā bieži pārtrūkst. Tāpēc savu instrumentu sāku izgriezt no plēves,» Genādijs no piezīmju grāmatiņas izņem sīku plāksnīti un skanīgi nopūš «Kur tu teci, gailīti».Lai arī gadu kamols veļas aizvien lielāks, sirmais kungs savu kolektīvu netaisās pamest. «Vispirms – esmu cilvēkos. Man patīk muzicēt. Patīk kaut kur aizbraukt, piedalīties pasākumos,» Genādijs Maksimovs sauc savas patikšanas, šajā sarakstā pievienojot arī ziedošu dārzu, ābeles un krītošu ābolu skaņu. «Dzīve ir skaista, un uz to jāraugās pozitīvi. Man nepatīk dusmoties – vienmēr esmu centies visas nesaskaņas nogludināt,» par sevi teic gados vecākais «dimzēns». Vienīgais tāds LatvijāVelta Leja, folkloras kopas «Dimzēns» vadītāja Genādijs kopā ar mums ir no pirmās dienas, kad «Dimzēns» sāka darbu. Savā ziņā viņš ir unikāls, jo vienīgais Latvijā spēlē lapiņu. Ļoti muzikāls. Šo gēnu Genādijs mantojis no ģimenes – savulaik viņa vectēvs dziedājis baznīcas korī. Protams, Genādijam piemīt krieviskā mentalitāte, taču tas netraucē izpildīt latviešu folkloru. Jābūt vien labajai gribai. Genādijs ir ļoti draudzīgs, brīvi ar visiem komunicē. Vienmēr bijis optimists un īpaši nesatraucas.
