Jelgavas Mākslas skola izstāžu sezonu sākusi ar rīdzinieces Guntas Liepiņas – Grīvas gleznu skati. Māksliniece ir viena no talantīgākajām savas paaudzes gleznotājām.
Jelgavas Mākslas skola izstāžu sezonu sākusi ar rīdzinieces Guntas Liepiņas – Grīvas gleznu skati.
Māksliniece ir viena no talantīgākajām savas paaudzes gleznotājām. Pēc Mākslas akadēmijas beigšanas 1967. gadā viņa ātri sevi pieteica kā lielisku daudzfigūru žanra un vēsturisko kompozīciju, kā arī savdabīgu portretu autori, kam pa spēkam vissarežģītākie uzdevumi, nezaudējot vienu – virtuozu krāsu partitūru ik darbā –, un ieguva plašu atzinību. G.Liepiņa – Grīva pēc savas būtības ir meklētāja. Apgūtais viņu vairs neinteresē – viņas priekšā paveras jauni neizzināti lauki. Mainās tēmas, to risinājumu veidi, tehniskie līdzekļi, bet krāsu kā autora iekšējo pārdzīvojumu izteicēja paliek.
Kādā intervijā G.Liepiņa – Grīva izteikusies: “Nav nekā personiskāka par gleznu – garīgi mākslinieks tur ir kails.” Lielākā daļa mākslinieku apgalvo to pašu. Sevišķi patiesi tas ir G.Liepiņas – Grīvas gadījumā. Gleznotāja ir emocionāls cilvēks. Viņa metas iekšā darbā, nedomādama neko lieku. “Ja ko dari, tad atdevīgi,” domā viešņa no Rīgas. Tā viņa glezno. Liekas, ka šādā brīdī viņā verd tik daudz un ka vēl vairāk viņa grib pasacīt, uzlikt uz audekla. Emociju mutuļi māksliniecei liek strādāt aumaļām, tādēļ dažbrīd viņas gleznas tuvojas abstrakcijai – sižeti, detaļas te izceļas no nebūtības, te iegrimst krāsu vērpetēs. Šīs gleznas pieprasa, lai skatītājs tās pēta, ļauj atbrīvoties asociācijām, atmiņām, jūtu uzplaiksnījumiem no iekšējās saspringtības.
Uz Jelgavu G.Liepiņa – Grīva atvedusi galvenokārt pēdējo gadu darbus, kas tapuši Spānijas iespaidā. Par šo zemi māksliniece stāsta aizgūtnēm. Krāsu prieks arī pārņem, ielūkojoties gleznās. Tā ir emocionāli piesātinātas mākslas meistarstunda.
