Nav nevienas kuplas liepas, Celmi vien līdumā… Nav nevienas tautu meitas, Krēsli vien istabā. T. dz. Pavasaris.
Nav nevienas kuplas liepas,
Celmi vien līdumā…
Nav nevienas tautu meitas,
Krēsli vien istabā.
T. dz.
Pavasaris. Latvijā stāda, kopj un saudzē kokus. Latvietis nevar bez kokiem. Jelgavā zāģē, nešķirojot, vai koks vesels un spēcīgs, vai nokaltis un nederīgs. Starp citu, uz nokaltušu koku zāģēšanu tā nemaz nemetas, bet pietiek ar vienu nedaudz aizēnotu logu, kurā piena paciņās dīgst vārgi tomātu dēsti, un niknu vēstuli pilsētas Domei, lai zāģi rūktu. Vīriem tā patīk zāģēt – viens rūcina zāģīti, četri stāv par asistentiem.
Zāģu rūcināšana sauc atmiņā pagājušo pavasari. Svētes ielā pie autoostas tika nogāzti kādi divdesmit skaisti koki, atsedzot gadu desmitiem neremontētas, noplukušas ēku fasādes, pakļaujot autoostas putekļiem un izplūdes gāzēm dzīvokļus. Pašlaik tur rēgojas vareni celmi un noputējušas mākslīgās puķes šņabja bodes logā.
Kādēļ zāģēja kokus? Zinātāji saka, ka koki aizseguši ieeju šņabja bodē un aizēnojuši solāriju. Tam varētu ticēt, bet – kā koki var kaitēt pedikīram – nesaprotu. Vēl palikušie koki dod jauku pavēni kravas taksometriem un skābekļa devu garāmgājējiem.
Kārtīgi apzāģētie koki, tālāk Svētes ielā, netraucē arī uzņēmuma «Dzirkstele» tirdzniecības apgrozījumam. Un pareizi ir – labāk nopirkt pudelīti jaukā, zaļumu skautā veikalā, nekā rāpties pāri celmiem uz veikalu, kuram tikai stenderes nokrāsotas baismīgajā fasādē.
Kokus vairs neuzcelsi. Jāstāda jauni. Ko darīt ar celmiem? Ierosinu – lai sanāk pilsētas visatbildīgākie vīri: galvenais arhitekts, galvenais mākslinieks, galvenais inženieris, galvenais ainavu arhitekts. Varētu jau šajā kompānijā būt arī galvenais dārznieks, bet tāda pilsētā nav. Piepulcināt varētu arī dažāda ranga Vides aizsardzības pārvaldes un dienesta darboņus (darbones), bet tiem jau par zāģēšanu (vides aizsardzību) diezin vai ir kāda daļa.Teic, ka neesot. Vienalga, lai sapulcējas un rāpjas pāri celmiem, lai izlūdzas kā siltu pateicību par koku novākšanu no veikalnieces pudelīti «Metax» un nolemj, ko tad darīt ar šiem un citiem celmiem (ļoti daudzajiem) pilsētā.
Vēl lai nolemj, kur un ko stādīt no jauna, un stādīt tā, lai nākamajā pavasarī vēl stādījumu atrastu un tas zaļotu un augtu. Un lai nospriež, kas un kā karstajā vasarā kociņus laistīs un kops. Ir tā, ka stādīšanas procesā fotografētos kungus un kundzes gan varat atrast labi atalgotu amatu krēslos, bet stādītos kociņus neredzam. Piemēram, nevienu jauno kociņu neatradīsiet Driksas krastmalā, Lielupes tilta galā (Rīgas pusē, pa labi), maz to ir palicis pie dīķa un tā tālāk un tā tālāk.
Un dārznieku, to gan vajag pilsētai, kurš zinātu katru kociņu un atbildētu par katru zaļumiņu, nemaz nerunājot par parkiem, ko labākā gadījumā var noturēt par krievu garnizona «sad» vai sādžas ganībām (skat. Alunāna «parku» vai, pareizāk, Jāņa kapus).
Būtu teicami, ka iedzīvotāji iepriekš minēto personu paredzamo darbību pilsētas apzaļumošanā vai, drīzāk, atzaļumošanā uzzinātu, pirms zāģi sākuši rūkt vai lāpstas šķindēt.
Vajag izsvērt katra kociņa, pat katra zariņa vērtību un nozīmību. Koki aug lēni! Zāģi rūc briesmīgi.
Baiba
P.S. Bija tāda koku zāģēšanas komisija – nu tā likvidēta!
