Daudz domu, daudz niknu vārdu par nelaimīgo dzīvnieku, šajā gadījumā kaķu, uzturēšanos pie mūsu mājām. Bet kur meklējams cēlonis: kur rodas šie klaiņotāji, un kāpēc gan klaiņotāji? Viņi nekur neklaiņo, viņi jūtas piederīgi cilvēkiem. Nav taču bariem iznākuši no mežiem un mums uzbrukuši. Tie ir pašu iedzīvotāju kādreiz pieradināti un mīlēti četrkājainie draugi. Jau pirms tūkstoš gadiem kaķiem celti pieminekļi, un arī mūsdienās Pēterburgā, Ermitāžā, pagrabos mājo šie dzīvnieki, tiek kopti un lutināti. Kāpēc godājamā psihoterapeite «Zemgales Ziņās» (29. martā) neko nemin par necilvēkiem, kas dzīvus kaķubērnus izmet atkritumu tvertnēs vai salā laukā, piesien savus mīluļus suņus pie kokiem nomiršanai mokpilnā nāvē un varbūt to dara pat bērnu klātbūtnē. Kāpēc vecāki, lai apmierinātu savu nevaldāmo bērniņu tieksmes, paņem dzīvnieciņus paspēlēties kā ar mīkstām mantiņām, bet, kad tie paaugušies un apnikuši, tiek izmesti uz ielas vai grāvmalā. Un tā jau no bērnības ieaudzināta nežēlība pret visu dzīvo. Kāpēc tad ir pilnas patversmes ar pamestiem dzīvniekiem? Ielūkojieties viņu žēlajās, uzticības pilnajās acīs. Visu cieņu cilvēkiem, kas patversmēs kaut cik atvieglo četrkājaino ciešanas. Arī ārpus patversmēm iedzīvotāji nežēlo līdzekļus, lai paēdinātu viņus, rūpējas, lai viņi nenosaltu ziemas bargumā, sakopj šīs vietas. Bet tad nu šie cilvēki tiek noniecināti, apsaukāti par kaķu tantēm un kaķu vecenēm, bezmaz, ka viņi no prāta šķīrušies. Psihoterapeite laikrakstā izteikusies, ka šiem cilvēkiem ir kaut kāda neizpirkta vaina izjūta, ka viņi no tā gūst piepildījumu u.tml. Jūs maldāties. Es pati rūpējos par pieciem pagalma kaķiem un nejūtos tā, ka man būtu jāizpērk kaut kāda vainas apziņa. Daru to ar domu, ka arī šie kaķi grib dzīvot, nevis mirt bada nāvē. Nevaru paspert viņus ar kāju vai iemūrēt pagrabā dzīvus. Mūsu mājas iedzīvotāji ir saprotoši, un liels paldies viņiem par to. Esam taču atbildīgi par to, ko kādreiz esam pieradinājuši. Civilizētās valstīs šādu dzīvnieku sterilizācijai tiek atvēlēti līdzekļi, lai nenotiktu dabas dotā vairošanās. Mūsu valstī viss ir ārkārtīgi dārgi. Zinu, ka Rīgā tiek izdalīti līdzekļi dzīvnieku aizsardzībai, gatavotas kaķu mājiņas. Kam par to būtu jāatbild Jelgavā, novados? Pašvaldības institūcijām, dzīvnieku aizsardzības biedrībai? Problēmas risinājuma joprojām nav. Tikai ķengu raksti laikrakstā.
