Šajā sezonā Jelgavas Latviešu biedrības ceļojumu plānā galvenā bija ekskursija pa Dienvidsomiju.
Šajā sezonā Jelgavas Latviešu biedrības ceļojumu plānā galvenā bija ekskursija pa Dienvidsomiju. Pagājušajā nedēļā 52 biedrības organizēti ekskursanti devās apskatīt Somijas dienviddaļas pilsētas, mežus, ezeru virtenes, tās neatkārtojamo dabu.
Pirms brauciena vairākkārt jāuzklausa iebildumi: «Uz Somiju? Tur taču nav ko redzēt!» Tādiem skeptiķiem gribas atgādināt Imanta Ziedoņa prātulu, ka nepietiek tikai redzēt, vajag arī ieraudzīt. Tāds tikai redzētājs var sēdēt autobusā un gausties par garo ceļu no Porvo līdz Imatrai un murmulēt, ka redzami vien meži. Tāds nepamanīs, ka ceļš, kaut līkumu mezdams un brīžam šaurs kā strēmelīte kļūdams, ir rūpīgi asfaltēts un gluds kā galds. Tāds arī nemanīs, kādu latviešu cilvēka prātam neaptveramu, nežēlīgu darbu somu ceļa būvētāji iegulda, lai izsistos cauri milzīgiem klinšu blāķiem, lai samaltu granīta bluķus sīkdaļās, lai brīžiem gludo klinšu aunapieri padarītu par līdzenu, stabilu pamatu veselam ceļa posmam. Tā ir cilvēka prāta un fizisko spēju cieša saskare ar pirmatnējās dabas spēku, savstarpējā vienošanās. Kur daba starp klinšu krāvumiem un mežu audzēm kādu stūrīti vai ieplaku atvēlējusi zemei, tur pieticīgais somu zemnieks iesējis īsajam veģetācijas periodam piemērotu punduršķirņu labību, kas nu sazēlusi kupla, viendabīga un vienlīdz kalpo arī kā visas zemes rota. Un nevar nepamanīt, ka šajā kopzaļumā zinoši, trāpīgi un spilgti iemestas sakoptas balti ierāmētas sarkanbrūnas mājiņas. Tā ir daļa no Somijas savdabīgās arhitektūras.
Baznīca klintī un dvēselē
Helsinki ir jauna pilsēta. Tikai 1812. gadā to Turku vietā noteica par Somijas galvaspilsētu un pēc tam uzcēla gandrīz no jauna. Stāvam Senāta laukumā, vērojam balto, spožās saules apspīdēto Svētā Nikolaja domu, uzkāpjam pa tā monumentālajām kāpnēm. Ieraugām valdības ēkas un universitātes celtnēs kaut ko redzētu, pazīstamu. Tā ir līdzība ar Sanktpēterburgas klasicisma celtnēm, viena laikmeta vienas varas ietekmju būvnieciskās izpausmes dažādās niansēs. Te ir centrs, askētisms, pat atturība, ko savulaik uzspiedusi Krievijas virskundzība. Laukumam nav zaļās rotas. Vai mēs pienācīgi novērtējam košo daiļumu, ko sniedz Bastejkalnā, Rīgas Operas skvērā, gar galvaspilsētas kanālu sakoptie apstādījumi ar svēto un majestātisko Brīvības pieminekli centrā?
Tagad somu arhitekti liek mums ieskatīties savos varējumos ar neparastu piedāvājumu. Viņiem ir klintis. Mēs ieejam klintīs cirstā baznīcā. Visapkārt – granīta spēcīgā pirmatnība, bet augšā – košs gaismas staru savijums. Tur nepietiek ar ieraudzīšanu. Ir jāpasēž, jāatbrīvojas, jāieklausās klusumā un kopējā elpā.
Arī Helsinkos ir daudzstāvu dzīvojamās ēkas. Tāpat kā pie mums. Arī tur namiem ir lodžijas, bet turienes arhitekti izslēguši iespēju redzēt, kā balkonā žāvējas saimnieces veļa. Lodžijas ir ērtas, slēgtas, stiklotas. Pavīd kāds neparasts krēsls, galdiņš, kāda grezna vāze un zieds. Stikliem nav rāmju – tie ir brīvi verami vai pārbīdāmi. Moderni un eleganti.
Kad līku loču braucam pa neskaitāmiem ezeriem uz šauru ceļu joslām izvīto Imatras un Mikkeli apvidu, dodamies pāri tiltiem. Tās nav tikai ūdeņu pārbrauktuves. Tie ir skaisti veidoti dekoratīvi elementi, kas papildina krāšņo ainavu.
Joprojām augstā zirgā viņš jāj…
Somijā nevar nepamanīt cieņu, kas tiek izrādīta izcilākajām personībām. Domīgs uz augsta podesta Nacionālā teātra priekšā sēž literatūras milzis «Septiņu brāļu» autors Aleksis Kivi. Tūristi vienmēr pulcējas un fotografē tērauda ērģeļu stabuļu pieminekli komponistam Janam Sibeliusam. Bet visvairāk godināšanas un leģendāru atmiņu tiek veltīts karavadonim un valstsvīram Karlam Mannerheimam. Joprojām augstā zirgā viņš jāj un spoguļojas modernās mākslas centra plašajos logos. Leģendas turpinās. Viņa stratēģa spējas pierādījušās trijos atbrīvošanās un aizstāvības karos. Mikkeli pilsētiņā kara muzejā uzskatāmi redzējām, kā izveidota Mannerheima aizsardzības līnija Karēlijas zemes šaurumā, kā pret to atdūrušies sarkanās armijas tanki. Pētera Jērāna rediģētās «Latvijas padomju enciklopēdijas» 10. sējumā par šo līniju rakstīts: «Celta 1927 – 30, placdarms uzbrukumam Padomju Savienībai.» Nezin vai paši rakstītāji šiem saltajiem meliem ticēja. Ar lielu godu Karla Mannerheima pīšļi guldīti Helsinku Varoņu kapsētā. Tur guļ tikai Somijas aizstāvji. Iebrucēju kopiņu, kā Brāļu kapos Rīgā, tur nav.
Ciemos pie Blaumaņa Saimas ezera krastā
«Sanatorija atrodas 11 stundu braucienā no Pēterburgas, Saimas ezera pussalas piegāzē. Būvēta priekš četriem gadiem no Somijas valdības. Visa ietaise grezna, ērta. Saimniekošana – somiska, nevis krieviska,» tā par mūsu literatūras dižgara Rūdolfa Blaumaņa ārstēšanās vietu Takaharju sanatorijā Annai Brigaderei 1908. gada 30. jūnijā rakstīja rakstnieka draugs Jānis Greste. Mums tagad, lai atrastu šo vietu, gar Saimas ezera krastiem jāizbraukājas vai stundas divas. Katrs zinātājs saka savu adresi. Vismaz iepriekš jau paspējam izjust šīs dabas pērles jaukumus – bērzu, egļu un priežu smaržu, ūdeņu lēnīgumu un dzidrumu. Atrodam, tikai pateicoties kādai pieredzējušai darbiniecei, kura bijusi klāt piemiņas plāksnes atklāšanā. Esam jau noskaņoti, jau iejutušies Blaumaņa tā laika pārdzīvojumos. Brauciena laikā Rita Brinkus mums lasa fragmentus no Jāņa Grestes grāmatas «Krist un celties». Pie atklātās verandas sienas ieraugām plāksni ar Blaumaņa bareljefu un uzrakstu: « Latviešu rakstnieks Rūdolfs Blaumanis. *(zvaigznīte!) 1863 Latvijā +(krusta zīme!) Takaharju. Šeit bija viņa pēdējās mājas. Dāvina tautieši svešumā 1988.» Te nu ir mūsu atkalredzēšanās ar Blaumani. Sadzirdēšanās stāstos un atmiņās. Vēl neskaidrs paliek – vai tie divi vecie bērzi nogāzē ir tie paši, ko rakstnieks vērojis pa sanatorijas logu? Šajos klimatiskajos apstākļos koki augot lēnāk. Var jau būt…
Mēs izbraucām tikai nelielu Somijas stūrīti. Daudz ko redzējām un daudz ieraudzījām. Vairāk, nekā var uzrakstīt. Skeptiķiem nav taisnība. Skaistajā un bagātajā Somijā ir vēl daudz, daudz ko redzēt un ieraudzīt. Tikai jāatceras – somi dzīvo lēnāku, mierīgāku dzīvi. Bez drūzmas un steigas.
