…kad man, tāpat kā daudziem citiem, vajadzēs pamest jau gadu gadiem deldētos skolas solus. Nu būtu īstais laiks secināt, vai vienīgais ieguvums ir bijis jau agrā jaunībā iemantotais gastrīts un dievišķā Pitagora teorēma.
…kad man, tāpat kā daudziem citiem, vajadzēs pamest jau gadu gadiem deldētos skolas solus. Nu būtu īstais laiks secināt, vai vienīgais ieguvums ir bijis jau agrā jaunībā iemantotais gastrīts un dievišķā Pitagora teorēma. Vai varbūt esam vēl šo to vērtīgu ielāgojuši.
Man piekritīs daudzi, ka «grāmatu pauniņu padusē iežmiedzis, tēvam izlūdzis pastaliņas un tāšu cepurīti, skolnieciņš teciņus skrien pārdesmit verstis uz ciema otru malu, lai smeltos gudrības» – tā nav mūsdienu realitāte, drīzāk to varētu saukt par tautisko romantismu. Bet būtu arī pārspīlēti teikt, ka uz skolu mēs dzenami ar koku.
Ja jau gaismas pils apmeklēšana ir neizbēgama, kādēļ to pašam pārvērst par peles un kaķa rotaļu, kurš kuru apēdīs, – skolnieks skolotāju vai otrādi? Šādas Hičkoka cienīgas šausmenītes, paldies Dievam, man pēdējos trīs gados gājušas secen, kopš mācos Spīdolas ģimnāzijā. Kādēļ savu sūro ikdienu nepadarīt tīkamu, izjūtot prieku, ierodoties Savā skolā, ar platu smaidu sveicināt Savu skolotāju, saprotot, ka šādā savstarpējās cilvēciskās sapratnes noskaņā mana skola svinēs jau desmito dzimumdienu.
Lai arī gados tik jauniņa, tomēr laba mamma. Laikus ieskaidrojusi bērņukiem, ka mūsu otrajās mājās būs tik interesanti, cik paši gribēsim, un tik, cik cītīgi plivināsim spārnus savos gara lidojumos. Bez liekas kautrēšanās jebkurš no mūsu saimes var paust savas domiņas, domas, idejas un vērst tās lielākos darbos. Neviens talants nepaliek nenovērtēts, bet ar kautrības vai slinkuma sērgu slimojošie, draudzīgas rokas vadīti, tiek iestumti darbīgā atmosfērā, liekot viņiem cīnīties par savu vietu zem saules.
Protams, mūžīgais paldies sakāms mūsu skolotājiem, jo diezin vai mums dzīve liktos tik interesanta, ja neko nezinātu par sīnusa un tangensa eksistenci, ja nenojaustu par Džomolungmas iespaidīgo metrāžu, ja uz aizraujošiem gara lidojumiem neaicinātu filosofi, domātāji, literāti.
Nezinu, kā citi, bet es savu skolu atcerēšos ar prieku un jūtos droša, ka esmu pietiekami sagatavota un norūdīta, lai tvertu jaunos dzīves apvāršņus.
Daina Āboliņa, Spīdolas ģimnāzijas 12. klases skolniece
