Augstākās tiesas Senāts otrdien atstāja spēkā nāvessodu slepkavam un laupītājam Vladimiram Ļesikam.
Augstākās tiesas (AT) Senāts otrdien atstāja spēkā nāvessodu slepkavam un laupītājam Vladimiram Ļesikam. Augstākais soda mērs Ļesikam tika piemērots par laupīšanas uzbrukumu diennakts veikalam «Zvaniņš» Liepājā, Karaostas rajonā, 1995. gada 24.aprīļa naktī. Tā laikā tika nogalināti trīs cilvēki – pārdevējs, uzņēmuma īpašnieks un viņa sievasmāte.
Savukārt Saeima aizvadītajā nedēļā konceptuāli atbalstīja nāvessoda atcelšanu atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.protokolam.
Nāvessoda atcelšana esot viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, lai Latvija varētu kļūt par modernās sabiedrības līdztiesīgu sastāvdaļu, – tā visbiežāk tiek aizbāztas mutes tiem, kas iestājas par augstākā soda mēra saglabāšanu. Neliekuļosim: šodienas «modernā» sabiedrība pazīst visizsmalcinātākos nāvessoda veidus. Elektriskais krēsls, cilpa un lode ir tikai pragmatiskākie līdzekļi visbargākā soda īstenošanai. Ja no moderno sabiedrību kluba šodien tiktu izslēgtas zemes, kuru likumi pazīst vārdu «nāvessods», lielākā daļa Eiropas valstu un liela daļa ASV štatu būtu izslēgto vidū.
Sabiedrības vairums Latvijā neatbalsta nāvessoda atcelšanu. Kriminogēnā situācija un «caurā» cietumu sistēma ir tie argumenti, kas visbiežāk tiek minēti izplatītākā viedokļa pamatojumam. Latvijā nāvessods gan nav izpildīts kopš 1996.gada septembra, kad Valsts prezidents pasludināja tam moratoriju un paziņoja, ka nenoraidīs nevienu uz nāvi notiesātā apžēlošanas lūgumu. Tomēr kopš moratorija pasludināšanas pirmajā tiesu instancē ir piespriesti septiņi nāvessodi. Divus «nāviniekus» prezidents ir apžēlojis, vienam Augstākā tiesa to nomainīja pret 15 gadiem cietumsoda, savukārt trīs notiesāto lietas pašlaik vēl nav izskatītas augstākajās tiesu instancēs. Nāvessods abiem apžēlotajiem aizstāts ar mūža ieslodzījumu.
Diskusija «par vai pret» ir tikpat sena kā Rietumu civilizācija. 427. gadā pirms mūsu ēras Atēnu tautas sapulce piesprieda nāvessodu bez izņēmuma visiem vīriešiem «nepakļāvīgajā»Milētā. Arguments, ko orators Diodats vērsa pret nāvessodu atbalstošo vairākumu, tiek izmantots arī šodienas diskusijā. Proti: nāvessods neattur no jaunu noziegumu izdarīšanas. To apstiprina arī statistika – valstīs, kurās nāvessods ir atcelts, noziedzības līmenis nepalielinās.
Diodats spēja pārliecinat atēniešus, un milētiešu sievietes atguva savus vīrus, dēlus un tēvus. Laika gaitā ir arvien samazinājies noziegumu skaits, par ko tiek piemērots nāvessods, samazinājies arī līdzekļu arsenāls, ar ko sabiedrībai nevēlamie tiek aizvadīti uz viņsauli. Pētera I laika militārais kodekss nāvessodu paredzēja par 200 dazāda veida noziegumiem, tai skaitā arī par smēķēšanu un tabakas pārdošanu. Moderno laiku Francijā – 5 gadus pēc 1789. gada revolūcijas – šo sodamēru piemēroja vēl 115 gadījumos… Spānijas pirmais lielinkvizitors ar Dieva vārdu uz lūpām no šīszemes ciešanām atbrīvoja vairāk nekā 20 000 ķeceru.
Cilvēka iztēle nāvessoda institūcijas dažādošanā ir patiesi neizsmeļama. Likumdevēji ir centušies padarīt šo procedūru pēc iespējas šausminošāku un mokošāku. Ādas nodīrāšana, pakāršana aiz ribas, uzsēdināšana uz mieta, izkausēta svina ieliešana rīklē, izvārīšana eļļā, zarnu izvilkšana, atdošana plēsīgiem zvēriem apēšanai – tā ir neliela un nebūt ne pati briesmīgākā daļa taisnības spriešanas vēstures grāmatā. Turklāt XX gadsimts ar «iztēli» šajā ziņā ir līderis.
Senākie rakstītie likumu kodeksi attiecināmi uz laiku pirms 4000 gadiem, bet nāvessoda priekšteči ir asinsatriebība un kanibālisms, «modernajam» cilvēkam šausminošs process. Taču arī nesenā Latvijas vēsture min gadījumus, kad slepkava nogalinātā cilvēka miesu izmantojis kā pārtikas produktu…
Jebkuram sodam – vismaz humānisma izpratnē – mērķis ir audzināšana, «labošana». Māte, pieņemot lēmumu sodīt bērnu, tic, ka tas nāks par labu pašam bērnam. Arī noziedzniekam piespriestie 10 gadi nav tikai līdzeklis atbrīvot vai pasargāt no tā sabiedrību šajā laika posmā. Sods apriori paredz iespēju sodītā kļūšanai par godīgu cilvēku vispārpieņemtā ietvaros.
Atšķirīgi ir ar nāvessodu. Pēc tā izpildīšanas šāda iespēja nepastāv – notiesātajam tā tiek atņemta, un tas ir pretrunā ar lielāko daļu valstu akceptētajām cilvēktiesībām. Sods būtībā pārvēršas atriebībā: aci pret aci, zobu pret zobu! Atšķirība starp pirmatnējo kopienu un «modernu» sabiedrību šajā gadījumā ir apstāklī, ka asinsatriebības īstenošanu uzņemas valsts, tās iecelti ierēdņi, kuri, kā zināms, nemēdz būt godīgi par 100%…
Tieksmi nogalināt esam mantojuši no priekšteča, kas savu salīdzinoši īso mūžu aizvadīja galvenokārt ēdot, kopojoties un ieskājot ciltsbrāļus. Savukārt nogalināšanas formas cilvēks izkopis civilizācijas «modernizēšanās» gaitā. Un kamēr cilvēka dzīvība – ne tikai vārdos, bet arī darbos – netiks atzīta par augstāko vērtību, humāna sabiedrība būs tikai sapnis, ko savas pašapmierinātības dēļ uzdodam par īstenību.
