Pazemes grūdieni Dienvidāzijā, tūristu iecienītajā reģionā, un tiem sekojošie cunami, pēc pēdējās informācijas, paņēmuši vairāk nekā 30 tūkstošus cilvēku dzīvību, bet gandrīz miljons palicis bez pajumtes.
Pazemes grūdieni Dienvidāzijā, tūristu iecienītajā reģionā, un tiem sekojošie cunami, pēc pēdējās informācijas, paņēmuši vairāk nekā 30 tūkstošus cilvēku dzīvību, bet gandrīz miljons palicis bez pajumtes. Tādējādi šī negaidītā dabas kataklizma kļuvusi par vienu no traģiskākajām pēdējo desmitgažu laikā. Upuru skaits, pēc speciālistu ziņām, vēl turpinās palielināties un varētu pat sasniegt 57 tūkstošus, jo daudzi skaitās bez vēsts pazuduši. Turklāt jau saņemti brīdinājumi par epidēmijas iespējamību, jo bojāgājušos nav kur likt – to mirstīgās atliekas siltajos saules staros vairākas dienas guļ uz ielām. Un vēl kāds šīs nelaimes ietekmēts notikums – pēc milzīgajiem cunami zemeslode sākusi griezties nedaudz ātrāk, un diena kļuvusi par trim mikrosekundēm garāka. Kādas sekas var būt šai parādībai, zinātnieki vēl neņemas spriest.
Tik daudz sāpju un nelaimju Ziemassvētku laikā, tik daudz ģimeņu vairs nesagaidīs savus mīļos, taču mums tas liekas tik tālu un nereāli, ka varam visā nolūkoties tikai no malas. Lai gan traģēdijas piemeklētajā reģionā atradušies arī vairāk nekā simts Latvijas iedzīvotāju, no kuriem vismaz viena ģimene cietusi, sevi personificēt ar viņiem diez vai spējam. Izpostītās piekrastes, sagrautās mājās un infrastruktūra nelaimes piemeklētajās valstīs ir atjaunojamas, taču neviens nespēs atdot dzīvības bojā gājušajiem.
Varbūt tāpēc pāri mugurai pārskrien šermuļi, kad Valsts ģeoloģijas dienesta direktors paziņo, ka nav izslēgtas biežākas zemestrīces arī pie mums. Tikai, ja Latvijā notiktu liela dabas katastrofa, mēs tai būtu vēl mazāk gatavi nekā traģēdiju piedzīvojušās valstis, kurās nebija centralizētas cunami briesmu izziņošanas sistēmas. Mūsu pirmais mīnuss – tehniskais aprīkojums. Sirēnas, kuras šogad sāka izvietot Latvijas lielākajās pilsētās, vēl neaptver visu valsti, un, sākoties dabas katastrofai, ne visi tiks par to informēti. Galu galā, Latvijā ir vietas, kur nav pat elektrības. Kā tad šie cilvēki saņems informāciju par gaidāmajām briesmām? Vai arī atliek cerēt, ka viņu atrašanās vieta ir zemes vidienē un briesmas var iet secen? Glābšanas dienesta automašīnas un specializētais aprīkojums ir vai nu novecojis, vai tā nav vispār. Bet mediķi? Diez vai viņi ir gatavi saņemt tūkstošiem cietušo cilvēku un laikus sniegt nepieciešamo palīdzību.
Arī iedzīvotāju psiholoģiskā sagatavotība ir ārpus katras kritiskas. Ne velti, šovasar piedzīvojot nelielos pazemes grūdienus ar epicentru Kaļiņingradā, cilvēki tur aiz pārbīļa lēca laukā pa logiem, jo nezināja, kā jārīkojas. Laikam jau nevaram vairs dzīvot ar apziņu, ka ar mums nekad nekas tāds nenotiks, jo izmaiņas atmosfērā un tās sasilšana var padarīt arī Latviju par seismiski aktīvu zonu. Turklāt mūsu valsts no iespējamo vētru un plūdu viedokļa ir ļoti neizdevīgā ģeogrāfiskā stāvoklī – gandrīz trešdaļa valsts robežojas ar jūru. Negribas visu zīmēt tik drūmās krāsās, taču laikam jau godīgi jāskatās patiesībai acīs – dabas katastrofa Latvijā varētu būt iznīcinoša.
Jāatceras, ka nelaime nenāk brēkdama, tā var piezagties naktī vai brīdī, kad gaidām to vismazāk. Tas gan nenozīmē, ka jādzīvo uz sapakotām somām, taču ikvienam tomēr vajadzētu kaut uz brīdi piesēst un padomāt – vai man pietiek informācijas, kā rīkoties, sākoties dabas katastrofai. Ja atbilde ir negatīva, varbūt iztrūkstošās lappuses pienācis laiks aizpildīt.
