Nevar pat īsti saprast, vai pašreizējās valdības simts nostrādātās dienas iekritušas labā vai sliktā laikā.
Nevar pat īsti saprast, vai pašreizējās valdības simts nostrādātās dienas iekritušas labā vai sliktā laikā. No vienas puses, nav nekā sliktāka, kā tapt pieminētam ar nelabiem vārdiem par it kā ne taviem nedarbiem. Tas – par nupat finiša taisnē izgājušajām pašvaldību vēlēšanām. Daudziem kritizētājiem tā vien šķiet, ka valdība izmanto savus administratīvos resursus, lai palīdzētu “bīdīt” pašvaldībās savus cilvēkus. No otras puses, nav nekā labāka, ja tieši šajā laikā valdība var lepni sist sev pie krūtīm un sacīt: “Lūk, kādi mēs malači, braši strādājām!” Un atkal rodas aizdomas, ka netieši tiek palīdzēts savējiem “uz vietām”. Vienvārdsakot – labi nebūs nevienā gadījumā.
Varbūt valdības simts dienās sadarīto objektīvāk var vērtēt bijušie premjerministri? Indulim Emsim šī valdība šķiet “valdība kā valdība”. Turklāt, kā jau “zaļam” cilvēkam, viņam patiesu prieku sagādā tas, ka netiks būvēta celulozes rūpnīca. Labi zinot, ko nozīmē feini un pareizi priekšā pašauta kāja un savas valdības gāšana, viņš domā, ka pašreizējās valdības mūžs būs atkarīgs no tā, kā Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim izdosies noregulēt “koalīcijas iekšējos manevrus”. Kaut gan šābrīža koalīcijas stabilitāte būs atkarīga no pašvaldību vēlēšanu iznākuma. No tā, kuras pašvaldības “atslēgas” kuram tiks. Ticamākais, ka tad arī beidzot beigs “buksēt” administratīvi teritoriālā reforma un pagastveči raitā solī sāks kaldināt novadus. Tad arī valdībai būs skaidrs, cik līmeņu pašvaldības tai gribas redzēt.
Eiroparlamenta deputāts un bijušais premjers Guntars Krasts par šo valdību teic, ka viņš nav “nedz vīlies, nedz arī patīkami iepriecināts”, un uzsver, ka “valdības darbs ir vairāk orientēts uz sabiedriskās domas veidošanu, kas nereti nākot klajā ar populistiskiem saukļiem. Taču darbība ir diezgan gausa”. Tā jau viņš var teikt, jo “tēvzemieši” ar lepni paceltu galvu ir palikuši “konstruktīvā opozīcijā”. Tā teikt, ja viss būs labi nostrādāts, varēs lepni pievienoties kopējā baļķa nešanai. Savukārt, ja būs kāda “šmuce”, varēs teikt – “mēs jau neko, mēs jau brīdinājām”.
Toties atjaunotās Latvijas pirmais premjers Ivars Godmanis var būt tiešs, sakot: “Vēl sliktāk nekā slikti.” Izrādās, šī valdība nav mainījusi darbību nedz taktiski, nedz stratēģiski. Tā viņš var teikt un kritizēt pilnīgi droši, jo “ceļinieki” parlamentā vairs nav pārstāvēti. Atliek vien mēģināt atgriezties politikā pašvaldībās.
Vien nelielas pārdomas izraisa pirms pāris dienām saņemtā ziņa, ka no aprīļa ministriem un parlamentārajiem sekretāriem būšot lielākas algas. Arī mēs šo ziņu priekšvēlēšanu karstumā būtu palaiduši garām, ja uz redakciju nezvanītu satraukti lasītāji. Parasti gadījumā, ja pensionāriem par pārdesmit santīmiem grasās palielināt pensiju, visa pasaule dabū to dzirdēt skaļi un mēnešiem ilgi pirms nenotikušā fakta. Ministru algu pēdējais palielinājums noticis pēc Eināra Repšes iedibinātās tradīcijas – klusiņām un negaidot. Nav jau žēl, tikai toreiz vislielāko troksni radīja tagadējā valdības mugurkaula partija, kas bija opozīcijā.
