Lai gan nav viegli, skolotāja Inga Kraukle, īstenojot savu sirdslietu, spērusi pirmos soļus uzņēmējdarbībā.
Rokdarbnieci Ingu Kraukli ar viņas adīto, tamborēto un izcakināto cimdu, zeķu un zābaciņu grozu satiekam Lielvircavas skoliņā. Tas nav nejauši, jo jau vairāk nekā 16 gadu ar dažādu intensitāti tā ir Ingas darbavieta, pasniedzot mājturību, vizuālo mākslu, informātiku, kārtojot lietvedību un patlaban audzinot «izlaiduma» 5. klasi, kur mācās arī dēls Matīss. Šajā mācību gadā skolotājas pedagoģiskā jauda ir krietni augusi, bet Inga atzīst, ka gluži tā nebija domāts. Gribējies visu veltīt savam lielajam hobijam, taču dzīve «nolikusi pa plauktiņiem» – rokdarbu pirktspēja Latvijā joprojām ir zema!
Hobijā ievirza vecmāmiņa
Inga šķetina, ka tamborēšanu viņai bērnudārza vecumā ierādījusi vecmāmiņa, pie kuras meitene Lielvircavā pavadījusi vasaras, bet patlaban arī visu pārējo laiku. Opīšiem – teju deviņdesmitgadniecei Dzidrai un šo slieksni jau pārkāpušajam Alfonam, kuri oktobrī svinēs savu 68. kāzu gadadienu, – lielā aizraušanās gan ir dārza darbi. Cik vien Inga atceras, viņi vienmēr kaut ko audzējuši, skrējuši uz tirgu, pārdevuši, un arī patlaban, lai gan veselība sākusi pieklibot, pavasaros ir starta gatavībā mesties vagā. Inga palīdz, tomēr ir izvēlējusies savu ceļu – rokdarbus.
«Interese par šo nodarbi pieauga skolas laikā, kad iemācījos adīt cimdus, zeķes, arī vesti. Ļoti iepatikās. Mājās bija «Burdas» žurnāli, jo mamma šuva. Vidusskolā jau staigāju ar saviem džemperīšiem – sagribējās kaut ko jaunu, adīju, taisīju. Mēģināju arī šūt. Patlaban sev iznāk mazāk. Lielākoties rokdarbus gatavoju dāvanām, kā arī radu, draugu un kolēģu pasūtījumiem,» stāsta I.Kraukle, piebilstot, ka aizvien meklē jaunas iespējas un idejas. Piemēram, šogad pirmo reizi tapuši tamborēti zābaciņi ar cietu zoli dāmām. Rokdarbu groza «odziņas» ir arī tamborētas sandalītes mazulītēm un citi bēbīšu jaukumiņi.
Svarīgi iegūt statusu
Tas Ingai licis domāt arī par iziešanu «plašākos ūdeņos». «Pirms kāda laika sapratu, ka vēlos vairāk darīt to, kas man patīk, ar to nopelnot arī dzīvošanai. Tāpēc sāku piedāvāt savus rokdarbus publiski. Draugi ieteica pamēģināt sociālos tīklus, kur ir īpaši «tirgošanās plači»,» biznesa sākumu atceras rokdarbniece.
Tas gan neizvērtās īpaši gludi, jo, parādoties «Feisbukā», jau pēc aptuveni nedēļas «pieklauvējis» Valsts ieņēmumu dienests, prasot paskaidrot nepārprotamas saimnieciskās darbības veikšanu bez pienācīgas atļaujas. «Tas sakrita ar laiku, kad jau biju nolēmusi visu oficiāli nokārtot, ko arī izdarīju. Tāpēc nekādu soda sankciju nebija. Esmu noformējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, pētījusi prasības, konsultējusies ar paziņām, tomēr man joprojām nav pārliecības, ka visu daru pareizi. Mēģināju arī kādus jautājumus elektroniski uzdot ieņēmumu dienestam, taču atbilde bija likumu fragmenti. Tas rada nedrošību, kas attur rīkoties tālāk,» uz vairāk cilvēcisku sadarbību ar institūcijām cer mikro, bet tomēr uzņēmēja.
Sarosās rudens pusē
Tomēr iegūtais saimnieciskās darbības veicējas statuss Ingai nu ļauj brīvi reklamēt un pārdot savu preci gan sociālajos tīklos, gan klātienē. Tā rokdarbniece, pasitusi padusē nelielu galdiņu, ir tirgojusies Elejas Bērnu svētkos, kā arī viņas izstrādājumus var atrast «Pārtikas amatnieku» veikalā Jelgavā. Plašākai mobilitātei traucē personīgā auto trūkums, tāpēc Inga vairāk izmanto elektroniskās vides sniegtās iespējas.
«Redzu, ka cilvēki skatās, spiež, ka patīk, komentē, izsaka komplimentus un uzmundrinājumu. Taču pirktspēja ir zema. Turklāt rokdarbu jomā ir liela konkurence – daudzi piedāvā līdzīgu produkciju knapi virs pašizmaksas vai ar lielām atlaidēm,» apstākļus, kas pagaidām neļauj biznesā plaši izplest spārnus, min rokdarbniece. Tomēr tas nenozīmē, ka Ingas precei nav noieta. Klienti īpaši uz rudens pusi sāk meklēt zeķes un cimdus. Iecienīti ir arī rokdarbi bērniem, jo vecāki aizvien biežāk savām atvasītēm meklē apģērbu un apavus no dabīgiem materiāliem. Tāpat novērtēta ir iespēja izvēlēties krāsu un pielāgot modeļus, raksturo
I.Kraukle, atzīstot, ka saņem labas atsauksmes, kas uzmundrina. «Tā ir ļoti patīkama sajūta, ka vari gūt prieku no sava darba. Tāpat nemitīgi apgūt ko jaunu, pamācīt kolēģus, kuri prasa padomu, kā ko izdarīt,» savu dzinējspēku min rokdarbniece, piebilstot, ka īsti ikdienu bez adatām rokā nespēj iedomāties. Pārnākot no skolas, kādas zeķes top arī teju «autopilotā», kad «pārdomāt, kas jādomā». Taču galvenokārt tas ir mērķtiecīgs darbiņš, kuram tiek veltītas vairākas stundas. Gadās, ka arī līdz vēlai naktij, kad jāpaspēj kāds pasūtījums. Tomēr tas joprojām Ingā vairo prieku un enerģiju darboties tālāk. Ne tikai izpildīt pircēju vēlmes, iepriecināt radus un draugus, bet arī pabeigt kādu projektu – amu.lv organizēto zeķu adīšanas maratonu, kurā katru mēnesi jāsūta fotogrāfijas ar zeķi tapšanas procesā un pabeigtā stāvoklī. Ingai izdodas!
