«Septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados mums bijuši vairāki PSRS jaunatnes un junioru meistarsacīkšu medaļnieki, taču Eiropas mēroga panākums ir pirmoreiz,» Jelgavas Cīņas sporta veidu centra treneris Aleksandrs Knohs spriež, ka 6. vidusskolas astotklasnieka Artjoma Haņeviča Eiropas skolēnu čempionātā izcīnītā sudraba medaļa pilsētas tradīcijām bagātajā boksa vēsturē būtu ierakstāma goda vietā.
Eiropas boksa konfederācijas rīkotais čempionāts 13 – 14 gadu vecuma skolēniem, kas šogad notika Čečenijas galvaspilsētā Groznijā, pulcēja ap 150 sportistu no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Polijas, Lietuvas, Igaunijas, Austrijas, Turcijas, Bosnijas un Hercegovinas, Melnkalnes un citām kopumā 16 valstīm. Jelgavnieks iespēju piedalīties bija nopelnījis ar uzvaru šāgada Latvijas čempionātā un arī vairākos starptautiskos turnīros – Pleskavā, Mariampolē Lietuvā, Daugavpilī un arī sacensībās «Olimpiskais rings» tepat Jelgavā.Eiropas skolēnu čempionātā viņš piedalījies arī pērn Bulgārijā. Toreiz gan zaudējums jau pirmajā kārtā neļāva pakāpties augstāk par piekto vietu, bet nu nācis gandarījums.
– Esi vairāk trenējies un meistarībā audzis?Tā var teikt. Lai gan – rudenī salauzu kreisās rokas pirkstu un pusotru mēnesi nevarēju pilnvērtīgi darboties. Taču treniņi tāpat bija katru darbdienu, strādāju ar labo.– Pa «bumbieri»? Tas, šķiet, ir bokseru galvenais treniņrīks.Arī pa «bumbieri». Bet tikpat svarīga bokserim ir lecamaukla, bez kuras nepaiet neviens treniņš ne jaunajiem kā man, ne, kā apgalvo treneris, – arī pieredzējušiem sportistiem.– Vai tev ir kāds paraugs boksā? Varbūt Kļičko, kas nupat atkal pierādīja, ka ir pasaules labākais smagsvars?Kļičko cīņas maniere man nepatīk – vienmēr ar vienu roku. Tad jau drīzāk amerikānis Rojs Džonss, kas ir daudzveidīgāks.– Boksa ringā, iepazīstinot ar sportistu, mēdz pieteikt aizvadītās un uzvarētās cīņas. Kāda ir tava statistika?No 80 cīņām 68 uzvaras.– Cik ilgā laikposmā šāds daudzums iekrāts?Uz boksu atnācu pirms gadiem pieciem, un otrajā treniņu gadā arī piedalījos pirmajās sacensībās. Sākumā uzvarēju vienpadsmit cīņas pēc kārtas, pēc tam jau gadījās arī piekāpties.– Zaudējums boksā varētu būt sāpīgāks nekā, teiksim, kādā galda spēlē. Kādas ir sajūtas?Pirmā doma pēc zaudējuma vienmēr ir, ka esmu par maz trenējies.– Vai tā bija arī Eiropas čempionāta finālā?Jā, izturības izrādījās par maz. Pēc uzvaras pirmajā cīņā pret bokseri no Armēnijas un pusfinālā pret baltkrievu finālā nācās atzīt, ka Vitālijs Bahmatovs no Krievijas ir ātrāks.– Uz Grozniju līdzi bija arī tavs tētis Leonīds Haņēvičs – kā vērtē viņa boksera nopelnus un darbošanos tagad tiesneša statusā?Zinu, ka tētis savulaik no 197 cīņām tikai 14 zaudējis. Par to tiesāšanu – dažreiz šķiet, ka negribas, lai viņš tādā veidā visur braukātu līdzi. Bet droši vien viņa klātbūtne un padoms, tāpat kā šoreiz Groznijā, nāk tikai par labu.– Un mamma – ko viņa par tavu panākumu?Priecīga. Sagaidīja ar pusdienām, un pēc svara dzīšanas, lai iekļautos 65 kilogramu kategorijā, tas bija pats labākais.
