Šodien vārdadienu svin Harijs, Āris, Ārijs un Aira. Gaviļniekiem novēlam sirds siltumu un nekad nesaskarties ar vienaldzību – vienu no cilvēces lielākajām nelaimēm.
Šodien vārdadienu svin Harijs, Āris, Ārijs un Aira. Gaviļniekiem novēlam sirds siltumu un nekad nesaskarties ar vienaldzību – vienu no cilvēces lielākajām nelaimēm.
Āris Baugers jau piekto gadu strādā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Jelgavas brigādē par inspektoru un bieži sastopas ar ugunsnelaimju radītu postu un likstām. Varbūt tāpēc viņš cenšas ikdienā pievērst uzmanību bez uzraudzības atstātai svecei, degošam izsmēķim, jo pat no nelielas oglītes var izcelties ugunsgrēks un aiznest cilvēku dzīvības.
“Jāsaka godīgi – nekad neesmu jautājis mammai, kāpēc man ir tāds vārds, bet man tas patīk. Tā kā Āris nav pārāk bieži sastopams vārds, mazāk ir problēmu ļaužu pilnās vietās – ja kāds sauc Jāni, noteikti atsaucas kādi trīs vai četri, bet Āris parasti ir tikai viens.”
Tā kā uz vārdadienām ierasts nevienu neaicināt, Āris svinēšanu iepriekš neplāno, jo vienu gadu var atnāk pieci ciemiņi, bet citu – 25. Un tieši šādas spontānas svinības parasti izvēršoties tās jaukākās. Lūgts atcerēties kādu mīļu dāvanu vārdadienā, Āris aizdomājas: “Katra bijusi mīļa. Jauki ir tas, ka atceras. Ne jau dāvanā ir tā būtība, bet gan cilvēkā, kas to pasniedz.”
Par savu darbu Āris runā labprāt. Tuvāk sirdij viņam ir doties uz izsaukumiem, kad jādzēš uguns liesmas un jāglābj cilvēki, nevis pildīt tiešos inspektora pienākumus – tur ir pārāk daudz papīra darbu. Turklāt bieži vien iznāk strīdēties ar tiem, kas neievēro ugunsdrošības normas. Tā kā reizēm to pieļaujot pat amatpersonas, tad varot redzēt, cik liela mūsdienās ir ierēdņu un amatpersonu visatļautība.
“Man vairāk patīk fizisks darbs, taču nesūdzos – daru visu, ko liek. Pirms tam esmu strādājis gan robežsardzē, gan cietumā, bet laikam jau ugunsdzēsības dienests būs tā vieta, kur palikšu,” teic Āris.
