Cienījamā Agnese Fogelmanes jaunkundze! Izlasot Jūsu publikāciju «Zemgales Ziņās» (24.09.1999.) par ieplānoto, bet neizdevušos pasākumu, proti, Akadēmiskā teātra viesizrādi, visā pilnībā jūtu Jūsu sāpi.
Cienījamā Agnese Fogelmanes jaunkundze! Izlasot Jūsu publikāciju «Zemgales Ziņās» (24.09.1999.) par ieplānoto, bet neizdevušos pasākumu, proti, Akadēmiskā teātra viesizrādi, visā pilnībā jūtu Jūsu sāpi, jo pats esmu ilgus gadus strādājis par kultūras nama direktoru. Tādēļ jo vairāk zinu, ko nozīmē šāda pasākuma tapšana. Tas ir grūts un ietilpīgs darbs. Finālā izrāde nenotika. Un, proti, tikai tādēļ, ka netika pārdota neviena biļete.
Jūs to definējat, citēju: «mums tiek dots, bet mēs neņemam, vai apkārt visi slimo ar neārstējumu vienaldzību, ar trulumu un cieņas trūkumu?» Nē, cienījamā Fogelmanes jaunkundze! Pacentieties saskatīt nenotikušās izrādes iemeslu citā apstāklī! Proti, sociāli ekonomiskajā stāvoklī valstī. Jā, tiešām ģimeņu ekonomika slimo. Tas ir neapstrīdams fakts. Tas nav cieņas trūkums. Finansiālais trūkums novedis šokā lielāko daļu ģimeņu. Skolas piederumu iegāde, maksa par bērnudārzu un daudzi citi «kritēriji», kurus nevar definēt kā «neārstējamu vienaldzību», bet gan gluži pretēji kā tālejošu bezizeju. Jūs rakstāt, ka mums tiek dots, bet mēs neņemam. Jā, mums daudz kas tiek dots, ko mēs nevaram «paņemt»…
Ar patiesu cieņu,
Linards Skarbulis
