Tantuks bija smagi slims. Gulēja un murgoja, reizēm kādu tā kā sauca. Runāt nespēja. Pārējām slimniecēm tas bija līdz kaklam, taču – vecākus un palātas biedrus neizvēlas…
Tantuks bija smagi slims. Gulēja un murgoja, reizēm kādu tā kā sauca. Runāt nespēja. Pārējām slimniecēm tas bija līdz kaklam, taču – vecākus un palātas biedrus neizvēlas…
Vienudien pie sirmgalves atnāca satuntuļojusies sieviete, esot viņas vīra pirmās sievas meita. Vienīgā tuviniece. Atnesa vīnogas, sulas paku un tūliņ arī ņēmās slimniecei to izbarot. Pēc tam, izvilkusi no somas dzeltenīgu, pa pusei aprakstītu papīra lapu, viņa spieda sirmgalvei rokā pildspalvu un veidoja kaut ko līdzīgu parakstam. «Pilnvara pensijas saņemšanai,» viņa paskaidroja, ieraudzījusi mūsu ieinteresēto skatīšanos.«Es nepelnu tik daudz, lai vēl veco barotu!» Večiņa lūkojās atnācējā tādu dīvainu, aizdomīgu skatienu. Laikam jau to ievērojusi, viešņa stingri pieteica: «Beidz kreņķēties! Nervu šūnas neatjaunojas!» Bet diezin vai dažas saglabātas nervu šūnas vairs ko mainītu vecās sievietes liktenī… Vienīgā tuviniece pārlaida pašapzinīgu skatu pārējām slimniecēm un izgāja gaitenī…
Sirmo matu ērkulis nepieglausts palika rēgojamies pāri gultas galam, bet uz baltā slimnīcas krekla krāsojās dažāda lieluma vēl slapji oranžās sulas plankumi. Pēc brīža bija jūtams, ka večiņas gremošanas trakts ar neierastajām ogām un sulu galā netiek. Laikam jau arī sākās sāpes.
Aicināta ienāca sanitāre. Sapratusi situāciju, viņa atgriezās ar tīras, ļoti baltas veļas kalnu un silta ūdens bļodu…
Nu, tā ir slimnīca, vieta, kur palīdz slimajiem, tiem, kas bez mediķu palīdzības paši uz kājām netiek. Un ne jau vienmēr tas viss ir jauki un patīkami. «Nu pacieties, pacieties drusciņ,» mīlīgi runāja sanitāre, grozīdama slimnieci no vieniem sāniem uz otriem un rūpīgi mazgādama netīrās vietas. «Ak tu mīlīt, nu vēl tikai drusciņ, drusciņ!» Bet večiņa tik vaidēja un vaidēja. Pieklusa tikai, apguldīta tīrā kreklā un tīros palagos. Sirmais matu cekuls bija pieglausts. Visas atviegloti nopūtāmies.
Pagāja labi, ja pusstunda un vaidēšana atsākās. Atnāca sanitāre, koši balta ar tīras veļas kalnu un silta ūdens bļodu. «Sāp atkal, māmulīt? Nekas, tiksim galā! Tu tikai palīdzi man, pamēģini pagriezties…» Pēc laiciņa sirmgalve atkal aizmiga. Baltos, tīros palagos un baltā, tīrā kreklā…
Vienu tajās dienās es skaidri sapratu – mums joprojām ir cilvēki, kuru sirdi neregulē nauda.
