Atzīšos, īsti nezinu, kā tagad bērni dalās komandās, lai uzspēlētu, piemēram, tādu padomju laikos populāru rotaļu kā «kazaki – laupītāji» vai ko daudz pazīstamāku, kaut vai to pašu futbolu. Gadās taču padzenāt bumbu tāpat vien, ārpus sporta skolas režīma stingrajiem rāmjiem. «Lai iet kā parasti – latvieši pret krieviem,» un divas komandas jau cīniņam gatavas. Un mačs gāja vaļā, ne vienas komandas Jankam, ne otras Vaņkam meklējot kādus politiskus zemtekstus. Un, tā kā tajos tālajos laikos dzimstība kā vienā, tā otrā nometnē bija apmēram vienāda, nepielūdzamā statistika lika pārmaiņus uzvarēt te vietējās izcelsmes jauniešiem, te iebraucējiem, padarot katras spēles iznākumu ne pārāk prognozējamu, tādēļ jo interesantāku.
Tāltālajos laikos neienāca prātā, ka visi pretējā futbolkomandā nemaz nebija krievi – piemēram, Renāts bijis tatārs, bet Muslims – vispār azerbaidžānis. Bet mēs gājām latviešu skolā, visi pārējie krievu skolā, un daudz par to galvas nelauzījām – ja neesi latvietis, tātad esi krievs.
Protams, ģeogrāfijas stundās jau mācīja, ka esot arī tāda Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR, Kazahijas PSR. Gluži tāpat kā Latvijas PSR. Bet stāstīt jau var daudz ko. Es, piemēram, varu atzīties – to, ka ukraiņi nav gluži tie paši krievi, tā īsti uzzināju tikai pēc apprecēšanās ar ukrainieti.
Bet vēl lielāki brīnumi sākās, kad ar Mišas Gorbačova pavēli un uz Borjas Jeļcina vēlēšanos (vai drīzāk ne gluži tā, kā augstie kungi bija iecerējuši) visas bijušās PSR pārstāja lietot minēto trīs burtu kombināciju. Izrādījās, ka ne vienmēr ukraiņu intereses saskan ar krievu interesēm un armēņa priekšstati par laimīgu dzīvi krietni atšķiras no azerbaidžāņa uzskatiem.
Un kāda jezga saceļas, ja ukrainis pats savā Ukrainā grib būt ukrainis, nevis krievs? Nav viegli arī mums, iedzimtajiem, – izrādās, ne visi, kas dzīvo Latvijā un nav latvieši, ir krievi. Ko nu? ◆
