Visi pēkšņi sarosījušies: bites steidz ievākt pēdējo medu, vāveres – kaltēt sēnes ziemai, bet cilvēki – novākt ražu.
Visi pēkšņi sarosījušies: bites steidz ievākt pēdējo medu, vāveres – kaltēt sēnes ziemai, bet cilvēki – novākt ražu. Arī es pēc rosīšanās kartupeļu laukā iepriekšējā dienā kopā ar draudzeni devos pretī zeltainajam rudenim. Draudzene – gandrīz šķirtene, es, ko tur liegties, – gandrīz vecmeita. Devāmies uz mistisko Pokaiņu mežu. Pirms tam par to bijām dzirdējušas, bet redzējušas ne. Vilinājums liels – esot tur biolauki, dziedinoši avoti un mistiskas informācijas plūsmas.
Braucot uz Pokaiņiem, atcerējāmies nostāstus par mītisko Vadātāju, kas piesitas ceļiniekiem un vadā tos, līdz tie apmaldās. Bet Vadātāju nesatikām. Laikam jau ņiprais vīrelis nobijās no mūsu lielās apņemšanās smelties enerģiju.
Piebraucot pie Pokaiņu meža, novietojām mašīnu stāvlaukumā un devāmies iegādāties biļetes (viss šajā pasaulē ir komercializēts!). No gida pakalpojumiem atteicāmies, galu galā – pašas lielas, pašas gudras, gan tiksim skaidrībā. Bet sešdesmit santīmu par noslēpumiem pilno mežu katra ar prieku samaksājām. Plus divdesmit santīmu par karti jeb ceļvedi, kurā norādīti visi apskates objekti un katra gājējiem paredzētā taciņa. Manu uzmanību zināmu iemeslu dēļ saistīja apskates objekts Nr.8 – Līgavas akmens –, bet draudzenes – laikam jau arī saprotamu iemeslu dēļ – Nr.29 jeb Naudas kalns. Izplānojām savu maršrutu un devāmies cauri Pokaiņu meža vārtiem pretī rudenim.
Ceļvedī tēlaini izklāstīts, ko no šā meža var gaidīt – enerģijas pieplūdumu, vīzijas… Aizraujoši. Gājām pa mežu un centāmies iztēloties, ko mūsu senči darīja Dieva gultā (apskates objekts Nr.12), Šķīstītavā (Nr.5) vai pie Laimas galda (Nr.13), un elpojām rudenīgā meža dzestro gaisu. Veselīgi pēc pilsētā pavadītas nedēļas.
Tā, šķeļot takas, priecājoties par skudru pūžņiem un apstājoties kartē norādītajās vietās, devāmies Līgavas akmens meklējumos. Gribējām uzkāpt arī Skaņajā kalnā (Nr.26), lai padziedātu, kas, kā mums šķita, būtu īsti vietā.
Tur jau tas bija – Līgavas akmens –, liels akmens klusā meža ielokā, mazliet apaudzis ar sūnām, bet es biju iedomājusies gludu meitu dupšiem nopucētu milzeni baltu puķu ielenkumā. Ak, es – romantiķe! Iepriekš gan tiku brīdināta, ka, pasēžot uz tā, drīzāk dabūšu nieru iekaisumu, nevis līgavaini, bet vilinājums bija liels. Uz objekta Nr.8 pasēdēju. Arī draudzenei, lai gan vienas laulības jau gandrīz aiz muguras, radās mistiska tieksme apsēsties uz tā. It kā jau saprata, ka nevajag divreiz uz grābekļa kāpt, bet to vienīgo, to īsto tik ļoti gribas redzēt sev līdzās…
Bijām izdarījušas visu, lai dabūtu līgavaini, vajadzēja vēl tikai naudu. Senči to ieguva, vismaz mēs tā izprātojām, uzkāpjot Naudas kalnā, tāpēc devāmies turp. Orientējoties pēc kartes, lai nokļūtu kalnā, bija jāiet gar deviņu izteku avotiņu (Nr.24). Bijām dzirdējušas, ka tā ūdenim piemītot dziedinošas īpašības. Mēs, bruņojušās ar tukšu minerālūdens pudeli, cerējām mazliet iesmelt, lai atveldzētos pirms kāpiena Naudas kalnā. Norādi “9 izteku avotiņš” atradām, taču tai līdzās bija vien akmeņiem izklāta lēzena bedre. Domājām, tepat jābūt arī avotiņam, skatījāmies apkārt, bet nekā! Metām kaunu pie malas un vaicājām citiem dabas mīļotājiem, kur avotu atrast. Viņi laipni norādīja uz jau minēto bedri, piebilstot, ka ūdens gan tajā neesot. Še tev nu bija deviņu izteku avotiņš! Laikam izsmelts. Abas saskatījāmies – labi, ka kalns nevar tā vienkārši izsīkt, un devāmies pēc naudas.
Kartē atzīmēts apskates objekts Nr.29 – Naudas kalns –, bet uz takām nevienas norādes par tā tuvumu. Uz galvenā gājēju ceļa bijām, bet taciņu, pa kuru nokļūt līdz kalnam, nemanījām. Atkal metām kaunu pie malas un taujājām citiem ceļotājiem, kas, kā mums sākumā šķita, nejauši bija, ka biezs tieši uz šīs takas. Izrādījās, arī viņi meklē to pašu. Diemžēl bez panākumiem. Bijām vīlušās. Nospriedām, vai nu Naudas kalnu izdodas atrast tikai izredzētajiem, vai arī apskates objekts Nr.29 ir mārketinga triks, proti, izstaigā visu mežu, lai uzkāptu Naudas kalnā, bet – še tev! – atrast to nevari (varbūt vainīgs Vadātājs?).
Nogurums bija licis sevi manīt, tāpēc atmetām ar roku arī Skaņajam kalnam – ja nu neatrodam – un tam paredzētās dziesmas izdziedājām, vadoties pēc norādes IZEJA.
Braucot mājup, ar draudzeni nospriedām, ka vecā patiesība, ka labāk ir vienreiz redzēt, nekā simtreiz dzirdēt, sevi ir apliecinājusi. Bijām. Redzējām. Tagad arī mēs varam stāstīt pekstiņus par Pokaiņu mežu.
Apbēdinātas nebijām – ne mums līgavaiņa, ne naudas, bet prieks par mežā pavadītu dienu gan. Ceļojums pretī zeltainajam rudenim bija izdevies, ja ne gluži, kā cerēts, tad godam gan.
Tomēr manu prātu vēl aizvien nodarbina dīvainas domas – ceļvedī aprakstā par Pokaiņu mežu teikts, ka katrs meža burvestību izjūt un iztulko atbilstoši savam intelektam un izpratnes līmenim. Tagad es netieku gudra, kā ir ar manu IQ. Mistika kaut kāda.
