«Gāju mammai līdzi uz skolu, kamēr nepilnu piecu gadu vecumā «iestūma» mani pirmajā klasē,» atceras Ārijs Čerņenoks.
Ja Skolotāju dienā laiks būs padevies tik jauks, kā sola sinoptiķi, pensionētais fizikas un matemātikas pasniedzējs Ārijs Čerņenoks, visticamāk, sēdīsies pie vecā «golfiņa» stūres, lai ar kundzi Dzintru aizbrauktu izpētīt kādu vairāk vai mazāk zināmu meža stūri. Vislabprātāk braucieniem dabā tiek izmantotas rīta stundas. «Rasainas pļavas, dažādu toņu sūnas, dzenis kokā, lapsēns grāvmalā, rudens pusē esam vērojuši, kā dzērves pulcējas barā un apmāca jaunos,» meža emocionālo vilinājumu konkrētos vārdos cenšas ietvert Dzintra. «Gadās jau redzēt arī pa kādam lopam,» lietišķi šķelmīgā balsī piebilst Ārijs, apliecinot, ka gadu gaitā cītīgi pierakstītie sēņu lomi tomēr nav pašmērķis.Brīdi vēlāk sarunbiedrs līdzīgā tonī izšauj, ka arī skolotāja darbā pats labākais esot bijis atvaļinājums. «Mežmalā pamāj ar roku, un – sveiki!» viņš nosmej.Taču katrs atvaļinājums ir beidzies ar atgriešanos klasē. Un arī tagad pelnītā atpūtā izrādās, ka pastaiga mežā nevar vis ievilkties, cik garu iedomājas, jo kāds puisis vai meitene, lūk, pieteikušies pie skolotāja pēc padoma.Ar kodolfiziķa diplomu – uz ŠķibiBūdams skolotājs trešajā paaudzē, Ārijs atklāj, ka nonākšana šajā profesijā tomēr nav bijusi gluži labprātīga. «Piedzimu 1940. gada septembrī Rēzeknē, kur mamma pēc Jelgavas Skolotāju institūta bija nosūtīta darbā un apprecējusi manu tēvu. Viņu kara laika ceļi aizveda uz Vāciju, pēc tam uz Ameriku. Vēlāk izveidojās katram sava dzīve un ģimene, bet tūlīt pēc kara mēs ar mammu un vecmammu nonācām Bēnē. Abām, jādomā, nenācās viegli ar mani auklēties. Gāju mammai līdzi uz skolu, kamēr nepilnu piecu gadu vecumā, tā kā jau pratu lasīt, «iestūma» mani pirmajā klasē,» atceras Ārijs.Tā sešpadsmit gados jau bija rokā Dobeles vidusskolas diploms un atlika izvēlēties, uz kuru studiju pusi. Lai arī Latvijas rekords augstlēkšanā un vieta valsts izlasē ļāva bez iestājpārbaudījumiem iekļūt Pedagoģiskajā vai Fiziskās kultūras institūtā, puisis izvēlējies universitātes «fizmatus».«54 uzņēma, no tiem 18 pēc pieciem gadiem pabeidza,» ar pāris skaitļiem raksturojis studiju nopietnību, Ārijs piebilst, ka puse no šīs grupas pēc trešā kursa pieteikusies jaunajam – kodolfizikas – studiju virzienam. «Scintelācijas skaitītāju izmantošana ātro neitronu spektroskopijā» – tā saucās tikko uzbūvētajā Salaspils atomreaktorā tapušais eksperimentālais diplomdarbs, tomēr tālākajā karjerā svarīgāki izrādījās daži citi gluži prasta satura papīri, kas apliecināja, – cilvēkam, kura tēvs ārzemēs, šādā jomā nav vietas.«Tā nu es nonācu Šķibē, kur divus gadus biju mammas kolēģis.»Vēl viena aizzāģēta trepePēc Šķibes gads Bēnes vidusskolā, tad – Jelgava un gads 2. vidusskolā, kas palicis atmiņā ar iesaistīšanos Imanta Kokara vadītajā skolotāju korī un koncertu universitātes aulā Rīgā. Otrā mācību gada sākumā fiziķis – matemātiķis uzaicināts uz Lauksaimniecības akadēmiju veidot metodisko centru programmētajai apmācībai.Laboratorijas vadītājs, metodiķis, asistents… «Programmas bija izstrādātas dažādos priekšmetos. Automatizētā zināšanu pārbaudē bijām labākie starp PSRS lauksaimniecības augstskolām. Referātus lasījām,» aizrautīgais stāstījums vedina domāt, ka laikposmā no 1966. līdz 1972. gadam topošais zinātnieks juties savā vietā. Ar ko un kāpēc tas beidzās? «Ar tēva atsūtīto izsaukumu,» atbilde ir kodolīga. Kārtojot dokumentus ciemosbraukšanai, atklājies vēl kāds «grēks» – autobiogrāfijā nepieminētais ceļā uz Vāciju mirušais vecaistēvs. «Bet man taču tolaik bija tikai četri gadi!» pateicu un aizcirtu durvis. Bet tās, kā varēja iedomāties, aizcirtās arī braucienam un turpmākajai karjerai.Lielākā vidusskola – cietumāSapratis, ka pie zinātniskā darba aizstāvēšanas netiks, Ārijs Čerņenoks drīz vien pārgāja uz 45. profesionāli tehnisko skolu, kur līdz 1992. gadam esot pieredzējis «padsmit direktorus». Bet starplaikā vairāki gadi nostrādāti arī par skolotāju cietumā.«Valstī tolaik bija noteikta obligātā vidējā izglītība un cietumā – iespējams, lielākā vidusskola. Strādājām divās maiņās. Kur vēl būsiet redzējuši septiņas vienpadsmitās klases?!»Vai tiešām šādi piespiedu kārtā var kaut ko arī iemācīt? «Kāpēc ne?» atjautā skolotājs, piebilzdams, ka dažā situācijā šāda metode var būt rezultatīvāka par pārspīlētiem ieinteresēšanas centieniem.Disciplīnas ieviešanai iestādē, protams, savi paņēmieni – pienesumu pakas nost, tikšanās nost! Bet lielākoties uz stundām visi nākuši labprātīgi un mācījušies arī. «Pierakstus rakstīja, biļešu konspektus. Bija arī talantīgi cilvēki, kas, pilnīgi iespējams, pēc tam iestājās augstskolā. Gadījās atpazīt pa «dubultskolniekam», kas speciāli nepieminēja profenes beigšanu, lai varētu piedalīties mācībās, jo tās tomēr dažādoja ikdienu.»Salīdzināt, kurš kontingents nosacīti gudrāks, skolotājaprāt, nav ne objektīvi, ne taisnīgi. «Katrā skolā, arī mūsu pilsētas labākajās, gadās pa vidusskolēnam, kas reizrēķinu meklēs uz rūtiņu burtnīcas vāka,» to Ārijs teic bez nosodījuma un acīmredzot no pieredzes, kas joprojām apstiprinās.Prieks par «saindētajiem»«Skolotājam pirmām kārtām jābūt ļoti taisnīgam,» šo īpašību un spēju viņš nosauc arī atbildē uz jautājumu par profesionālās veiksmes priekšnoteikumiem. «Māka paskaidrot droši vien veidojas katram individuāli. Ir jāmēģina iejusties skolēna ādā, lai varētu saprast, ko īsti viņš nesaprot.» Ieiešana astotajā gadu desmitā pensionētajam matemātiķim neliedz dot padomu jaunajiem, kam gadījies pa zināšanu robam. «Ir jau prieks, kad skolēns iestājas, kur cerējis, un tiek tālāk,» viņš atzīst. «Diezgan daudz ir tādu bijis, kurus izdevies «saindēt» pozitīvā nozīmē. Ne jau tāpēc jāmācās, lai visu mūžu atcerētos Ņūtona likumu. Fizika un matemātika vienkārši iemāca domāt, un to var uzskatīt par sava veida treniņu smadzenēm. Bet, jo vairāk tās trenē, jo ilgāka ir tava uztveres noturība, un vajadzības gadījumā vari jebkādu informāciju uzņemt.»Sarunas nobeigumā atklājas, ka «fizmatu» trešajā kursā studē Ārija mazmeita no pirmās laulības Līva Ozola un, iespējams, ar vienas paaudzes pārtraukumu dzimtā atkal būs skolotāja.Kā varat iztikt bez datora, provocējoši pajautāju, uz atvadām pavērusies apkārt mazajā vienistabas dzīvoklītī. «Labi varam, laika tēriņam pietiek ar pasjansu un krustvārdu mīklām,» atsmaida sarunbiedrs.
