Skaņu režisors Guntis Šveicers ieraksta kārtējo CD – šoreiz ar latviešu un lietuviešu tautas mūziku.
Folkloras kopu sadraudzības koncerts «Maize ir kā pasaule…» sestdien priecēs Uzvaras parka apmeklētājus un arī tos jelgavniekus, kuri tīši vai netīši būs liecinieki Zemgales un Ziemeļlietuvas pārstāvju tautiskās sadziedāšanās procesam Driksas ielā pilsētas centrā, taču koncerts nepaliks tikai dalībnieku un līdzjutēju atmiņās. Divpadsmit folkloras kolektīvu sniegums tiek iemūžināts (pirmie ieraksti jau veikti) kompaktdiskā, par ko galveno rūpi uzņēmies skaņu režisors Guntis Šveicers. Maldīgi domāt, ka ieskaņošanas meistars īpaši iecienījis tieši tautas mūziku, pavisam tapuši vairāk nekā desmit dažādi CD.«Kad es sēžu pie pults, nav runa par to, kas man patīk un kas nepatīk,» skaidro G.Šveicers. «Šoreiz ir folklora, citreiz koris, citreiz popmūzika vai reklāma – kāds nu kuru reizi darbs gadās. Katram ir sava specifika,» uzsver Guntis.– Un kāda specifika ir folklorai? Ar šo žanru nesaskaries pirmo reizi, pirms nepilna gada klajā nāca «Dimzēna» iedziedātās un iespēlētās «Zemgales kāzu dziesmas».To ierakstījām vienā dienā tepat Jelgavas kultūras namā. Pēc tam mēnesi «tīrījām».– ???Atceries, Maiklam Džeksonam 1985. gadā bija Āfrikai veltīts labdarības ieraksts «We Are the World». Es tad vēl biju jaunietis, bet «gudri veči» man pastāstīja, ka tas ierakstīts vienā dienā, bet pēc tam trīs mēnešus miksēts… Toreiz man tas bija ne visai saprotams, bet nu, kad pagājuši 25 gadi, zinu, ka īstenībā šis darbs ir nepadarāms – vienmēr var kaut ko labot un labot, un paveikt vēl labāk. Faktiski ir tā – jo ātrāk «salādē» visu materiālu datorā vai kā agrāk – lentē, jo vairāk darba jāpieliek pēc tam, lai dabūtu pieklājīgu iznākumu.Kas attiecas uz konkrēto CD, daļu folkloras kopu jau ierakstījām nedēļas sākumā Bauskas kultūras namā, lai viss apjoms nebūtu jāsasteidz sestdien Jelgavā. Ko varu pastāstīt par dzirdēto? Tikpat kā neko. Es jau neklausos priekšnesumu kā tādu, man svarīgi, lai nav par klusu vai par skaļu, vai nav kāds cits negludums.«Kā, bet jūs taču dzirdējāt!» bieži dalībnieki brīnās, kad vēlāk mēģinu precizēt dziesmas nosaukumu, «tas vārdiņš taču visu laiku tur skanēja». Viņiem grūti to saprast – ieraksta laikā es vārdos nemaz neklausos, tie tajā brīdī tiek izslēgti no manas apziņas.– Tad jauno folkloras disku varam gaidīt…?Domāju, septembrī. Katrs kolektīvs ierakstīs pa diviem trijiem skaņdarbiem, turklāt katru trijos četros variantos. Tad viss jāatsijā, jānosaka labākais. Procesā droši vien iesaistīsies mūsu lielākā autoritāte šajā jomā Velta Leja un jaunā etnomuzikoloģe Inese Mičule, varbūt vēl kāds, kas pateiks – tas skaņdarbs ies diskā, tas ne.– Vai mūsu kultūras namā var veikt kvalitatīvus ierakstus?Lielā skatuve, protams, nav studija, taču ir biezi aizkari, samērā labs skaņas slāpējums. Folklora gan varbūt nav tā mūzika, ko īpaši vajadzētu slāpēt, drīzāk otrādi. Es ņēmu zāles skaņu, lai ir dabiskāka akustika.Tas pats arī baznīcā – tur rakstījām ar visu dabisko reverberāciju. Tā pirms dažiem gadiem Jelgavas Sv.Annas katedrālē tika ierakstīts komponista Viļņa Salaka autordisks. Baznīcā ierakstīts arī koris «Tik un tā», skolēnu koris Jeļenas Vavilovas vadībā, čellists Maksims Beitāns, citi instrumentālisti.Rakstīts arī Jelgavas Mūzikas vidusskolā – nevis diskiem, bet tā saucamie demo ieraksti, ko jaunie mūziķi sūta, piesakoties dažādos konkursos.– Katrs jau tomēr nevar tā vienkārši paņemt magnetofonu un veikt ierakstu, pašam taču arī jābūt mūziķim?Reti jau ir tā, ka trāpies īstajā brīdī īstajā vietā. Ar skaņu ierakstiem sāku nodarboties 1994. gadā, bet nu jau gadus septiņus strādāju aģentūrā «Kultūra». Jo vecāks palieku (rudenī Guntim apritēs piecdesmit – red.), jo vairāk saprotu, ka neiztikt bez fizikas zināšanām. Kaut kur pasaulē droši vien iztiek ar muzikālo bagāžu vien, bet pie mums pašam jāprot arī vadus pieslēgt un pie reizes kaut ko noskaņot.– Labs mākslinieks ir labs mākslinieks, bet vai ar mūsdienu tehnoloģijām var arī no nekā izveidot ko baudāmu?Patiesi labam māksliniekam balss vai instruments skan tāpat, un skaņotāja galvenais uzdevums ir netraucēt un nejaukt. Piemēram, ar tādiem vīriem kā Normunds Šnē nav daudz jārunā – tāpat viss ir skaidrs. Arī ar citiem «klasiķiem» parasti ne man, ne kolēģim Zigmaram Ziemelim nav problēmu. Toties viduvējības (un no tiem vēl zemāk) ir ļoti gudri – viņi zina, kādu vadu, filtru un kompresoru vajag, bet, ja tik un tā neskan, vainīgs vienmēr būs skaņu režisors.– Nākot uz kultūras namu, dzirdēju Sv.Trīsvienības baznīcas torņa zvanus. Ko vari teikt par šo mūziku?Tas ir digitālais ieraksts, un šajā projektā mani iesaistīja Mintauts Buškevics. Melodijas ieprogrammētas gadu uz priekšu, bet īpašas nepieciešamības gadījumā iespējams nospēlēt arī «dzīvajā». Tā gan vēl nekad nav darīts, jo negribas radīt precedentu – lai par lielu naudu kāds nesāktu pasūtīt mūziku kā restorānā. Tāpēc arī ieprogrammēju tautas dziesmas, pret ko nebūtu īpašu pretenziju.– Vai atceries arī savu pašu pirmo ierakstu?Tas bija ar grupu «Lai skan» (BJC «Junda» popgrupa, ko savulaik izveidoja Inta un Guntis Šveiceri – red.). Tagad gan grupas dzīvē īpaši cenšos nejaukties, tā ir manas dzīvesbiedres pasaule. Fonogrammas gan iespēlēju joprojām.– Un kā ar komponēšanu?Nu jau gadus desmit vairs ne. Mainījies dzīves ritms. Lai rakstītu mūziku, jāspēj atbrīvoties.
