«Visi ir ērcīgi, visiem problēmas, bet ne uz sekundi negribētos atgriezties padomju laikos,» teica studiju biedrs Georgijs Habarovs jeb Žora, ar kuru kopā mācījos Sanktpēterburgas (Ļeņingradas) Universitātē un kurš astoņdesmito gadu sākumā, pāris mēnešu dzīvojot Jelgavā, ieguva daudzu manu radu un draugu simpātijas. Tiesa, mana beidzamā telefona saruna ar Žoru notika pirms vairākiem gadiem – vēl prezidenta Borisa Jeļcina pārvaldītajā kaut cik demokrātiskajā Krievijā. Līdz ar Vladimira Putina nākšanu pie varas šis tas mūsu kaimiņos mainījies uz diktatūras pusi. Pagalam šķērmi vismaz manās ausīs skan atjaunotā Padomju Savienības himna. Par spīti protestiem, Krievijā cietumos sēž uzņēmēji. Pat vārds «čekists», kas latviešiem ir viens no nicināmākajiem, Krievijas varas aprindās sācis skanēt lepni. Ik pa laikam no Kremļa puses skan norādes par to, kādā valodā mums Latvijā pienāktos runāt. Tomēr, cik esmu savā mūžā sapratis, Krievija ir bezgala daudzveidīga, un gan jau daudzi no mums tajā atrastu ne tikai vecos draugus vai armijas biedrus, bet arī ko tādu, kas bagātinātu mūsu sirdi, prātu un arī maku. Nenoniecinot Rietumu demokrātijas vērtības, skaidrs, ka bez Krievijas demokrātu kustības, bez Gorbačova «perestroikas» nebūtu brucis Berlīnes mūris, nebūtu Baltijas tautu atmodas un valstiskās neatkarības. Vēlāk, kad aktualizējās deokupācija, Latvijā Krievijas loma politiskajos un ekonomiskajos sakaros krietni samazinājās. Taču šķiet, ka jau pēc vēsturiskā 1994. gada 31. augusta, kad tika pabeigta Krievijas armijas izvešana, situācija mainījusies. Kaut starts, šķiet, ir nokavēts, ceru, ka ar tagadējo mūsu prezidenta Valda Zatlera vizīti Krievijā mēs iegūsim.
