Ir tik jauki apzināties, ka esi kādam vajadzīgs, ka tevi neaizmirst un dzīves skaistākajā brīdī tev kāds ir līdzās.
Ir tik jauki apzināties, ka esi kādam vajadzīgs, ka tevi neaizmirst un dzīves skaistākajā brīdī tev kāds ir līdzās. Skumji, ja tā nenotiek vienmēr…
Dacei (vārds mainīts) sanāca izbaudīt šo svētku skumjāko pusi, – to, kuru negribas novēlēt pat vislielākajam ienaidniekam. Svinību prieku vietā viņai bija jālej gaužas asaras. Iemesls – mīļotais cilvēks! Tālāk turpina Dace pati:
– Lai arī dzimšanas diena garām, vēl joprojām smeldz. Protams, ar laiku sāpes pāriet, bet aizmirst pilnībā tās nekad nespēšu – tas nav iespējams. Doma vien, ka šo gadījumu katra nākamā dzimšanas diena atgādinās, dziļi sāpina. Es neizprotu, kā cilvēks tā var rīkoties. Tu ielūdz viņu uz dzimšanas dienu, domādama, ka viņš tevi noteikti atcerēsies un noteikti būs sagatavojis – ko?.. Kura gan no mums par to nesapņo? Varbūt tas kādam šķitīs savtīgi, tomēr tas tā nebūt nav. Tev liekas, ka tādā veidā viņš tev parādīs, ko tu viņam nozīmē. Tā būs reize, kad varēsi pārliecināties par viņa patiesajiem nolūkiem un nodomiem. Bet tā vietā tev burtiski pamats sabrūk zem kājām, izgaist visi skaistie sapņi un ilūzijas.
Iestājas klusums, Dace neatrod īstos vārdus, lai turpinātu. Tad saņemas un ar asarām acīs saka:
– Jā, viņš atnāca, piedzērās, bez dāvanas, bez puķēm, bez skūpsta, pat bez vārda «Apsveicu!». Pirmajā mirklī jutos vienkārši briesmīgi, biju apstulbusi, sajūta tāda, it kā viņš sacītu: «Skaties, te nu es esmu, nu priecājies par to!» Vakara gaitā centos par to nedomāt un nepievērst tam uzmanību. Bet man tas neizdevās.
Tad atvadījos no viesiem un sapratu, ka viņam nenozīmēju neko, tā ir ļoti rūgta patiesība, ko nespēju «norīt» vēl šodien. Biju nikna, aizvainota, mana pašcieņa tika aizskarta. Gribējās kliegt, sist, lamāt… Es raudāju visu atlikušo vakaru, nakti, nākamajā dienā! Cik ļoti akla bijusi mana mīlestība. Cik ļoti biju vīlusies cilvēkā, kuram piederēja mana sirds. Man šis cilvēks ir miris. Domās redzu tikai viņa ēnu. Nīstu viņu vairāk nekā mīlēju. Tas bija ļauns murgs, toties ļoti laba mācība! Nekad nesauc cilvēku par savu draugu, līdz viņš nebūs pierādījis to ar saviem darbiem!
Ar šādiem vārdiem Dace beidz savu stāstu. Varu vienīgi piebalsot, ka vienmēr der atcerēties un runāt ne tikai par svētku līksmi, bet arī par melno un bēdīgo pusi. Lai tā ir mācība visiem, arī Dacei, ka šajā ikvienam nozīmīgajā dienā ir vērts padomāt, kurus cilvēkus aicināt un vai vispār ir vērts to darīt!
Ineta
