«Sūdzas par autobusā gūtu traumu» (22. aprīlis). Angelo: Nespriedīšu par konkrēto gadījumu. Daļai JAP šoferu gan ,vajadzētu iziet kādu profesionalitātes testu. Šķiet, ka viņi nav mācījušies pārvadāt pasažierus.
“Sūdzas par autobusā gūtu traumu” (22. aprīlis)
Angelo: Nespriedīšu par konkrēto gadījumu. Daļai JAP šoferu gan ,vajadzētu iziet kādu profesionalitātes testu. Šķiet, ka viņi nav mācījušies pārvadāt pasažierus. Arī no pieturvietām griežas ārā, nenovērtējot situāciju, – kad strauji tuvojas auto vai arī tas jau ir blakus.
rīdziniece: Vai kāds ir braucis Rīgas sabiedriskajā transportā? Situācija tieši tāda pati un pat vēl trakāka! Tas ir tikai loģiski, ka, stāvot sabiedriskajā transportā, jāpieturas, jo šoferis nevienu pirms tam nebrīdinās, ka veiks straujāku manevru. Uzskatu, ka šajā situācijā sieviete var vainot tikai un vienīgi pati sevi.
Guntis: Kas kopīgs autobusu satiksmei Jelgavā un Stambulā, un citās Turcijas pilsētās? Braukšanas stils. No pieturas brauciens tiek sākts ar “uzrāvienu” BMW stilā, – kurš nav paspējis pieķerties pie stieņiem, tas ir uz grīdas. Kaut gan parasti autobusi ir tik pārpildīti, ka krītot var paspēt “amortizēties” vēl pret pāris pasažieriem, un līdz ar to atsitiens iznāk mīkstāks. Informācijas trūkums. Autobusu var izmantot tikai vietējo apstākļu (un pilsētas) pārzinātāji, jo saraksti ir vien dažās svarīgākajās pieturās, autobusu salonos nav nekādas informācijas par maršrutiem, arī autobusā pieturas netiek sauktas. Pieturvietās lielākoties nav pat to nosaukumu, nerunājot par maršrutu numuriem. Iekāpšana pa priekšējām durvīm. Tādēļ dažkārt rīta un vakara sastrēgumstundās autobuss pieturā uzkavējas pat divas trīs minūtes, kamēr šoferis visiem pārdod biļetes.
