Klāt padomju armijas 85. gadadiena. Atjaunojot valsti, bieži vien tika runāts par svešo, okupācijas, karaspēku, kas ar dievpalīgu 1994. gada 31. augustā tika izvests no Latvijas.
Klāt padomju armijas 85. gadadiena. Atjaunojot valsti, bieži vien tika runāts par svešo, okupācijas, karaspēku, kas ar dievpalīgu 1994. gada 31. augustā tika izvests no Latvijas. Taču atzīsimies, ka par svešu šo armiju diemžēl daudzi uzskatīt nevaram. Dziedi vai raudi, bet latviešiem tur bijusi sava daļa. Karavadoņi Jukums Vācietis, Jānis Fabriciuss vai sesavietis Pēteris Tiltiņš (Pols Armāns) un daudzi citi iegājuši vēsturē. Vēl ir vesels bars vīru (tiem varu pieskatīt arī sevi), kas šai armijai gribot vai negribot atdevuši vismaz pāris savu jaunības gadu.
Man no šā dienesta laika ir palicis ādas blociņš, kurā sarakstītas dienesta draugu un biedru adreses. Lielā skaitā adreses un vēlējumi ir no kaukāziešiem (diezin kas ar šiem zēniem ir tagad?), kas manā dienesta vietā – pie latviešu zemnieku izceļošanas vēsturē zināmās Jeiskas (Krievijas dienvidos pie bija Azovas jūras) – bija lielā skaitā. Blociņā savu vietu atradis arī tolaik populārais teiciens, ko no krievu valodas varētu tulkot šādi: ««Demobilizācija ir neizbēgama kā imperiālisma krahs,» sacīja jaunkareivis, ar grīdas lupatu noslaukot asaras.» Tam par pamatu it kā bija ņemts kāds citāts no Ļeņina rakstiem, kur ar imperiālisma krahu bija domāta kapitālisma izzušana. Grīdas lupata un demobilizācija bija pielikta klāt no tautas. Taču teiciens no mutes mutē gāja tik plaši, ka, šķiet, nekāda politdaļa neķērās to apkarot. Viens no retajiem zaldāta gaitās satiktajiem latviešu zēniem ierakstīja šādi: «Tu neņem «aubē». Tas laiks iet šerpi. Būs viss, kā bija – tikai ar jaunu garu.» Šie abi teicieni man ienāca prātā barikāžu laikā. Tiešām acu priekšā bija imperiālisma krahs. Un tiešām radās cerība, ka atjaunosies kaut kas no tā, kas reiz Latvijā bija. Protams, zaldātu gudrība nav tā augstākā. Ja atceras, tad savā dienesta laikā izlasīju labi ja piecas sešas grāmatas, pa pilnam vai ik dienas izjutu morālus pazemojumus (mūsdienās tie vairāk ir materiāli), iemācījos lamāties un tomēr esmu pateicīgs liktenim par šo laiku, kad tā patiesāk sāku novērtēt, kas ir mājas, mūsu tauta. Un arī, cik dažādās situācijās interesants var būt tā saucamais mazais, vienkāršais cilvēks, kādi mēs esam pilna pasaule. Ar sievu pa reizei diskutējam, vai vajadzētu mudināt mūsu patlaban trīsgadīgo dēlu vēlāk iet armijā (protams, Latvijas vai NATO spēkos). Varu piekrist, ka daudziem jauniešiem tādas militārās lietas izjust nav īpaši nepieciešams, bet vienam otram palutinātajam dēliņam, domāju, vajadzētu gan.
