“Šie pieci kopā pavadītie gadi ir bijis laiks, kurā dejotājiem saprast, kas esmu es, man – kas ir “Ritums”. Laika gaitā cilvēki ir mainījušies, bet man ļoti patīk tas sastāvs, kas ir šobrīd. Dejotāji ir atvērti, gatavi darboties, nesaka nē manām brīžiem ambiciozajām un trakajām idejām. Šķiet, mums ir izvērtusies ļoti veiksmīga sadarbība. Protams, katrs esam personība ar savām adatiņām, bet kopīga mērķa dēļ visi ir gatavi nākt un darīt,” par savējiem stāsta Tautas deju ansambļa (TDA) “Ritums” vadītāja Ieva Karele. Ja vīruss “Covid-19” nebūtu apturējis kultūras pasākumu rīkošanu un cilvēku pulcēšanos vienuviet, 21. martā kolektīvs ar koncertu “Riti, riti “Ritumā”” Jelgavas Kultūras namā būtu svinējis savu 40. jubileju. Pie “Rituma” paviesoties, aprunāties ar I.Kareli un dejotājiem paguvām dažas dienas pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas.
Sāk ar balles dejām
Jubilejas koncertu, kas pārcelts uz 13. jūniju, “ritumieši” iecerējuši divās daļās un veido kopā ar režisori Lolitu Muižnieci. Pirmajā daļā uz skatuves satiksies dažādu gadu dejotāji. Tiks izdejotas dejas, kam bijusi īpaša nozīme kolektīva tapšanā, un dejas, ko radījusi kolektīva dibinātāja un ilggadēja vadītāja Maija Sālzirne. “Atgriezīsimies vēsturē un atskatīsimies, kā viss toreiz notika. Koncertu sāksim ar senajām balles dejām, kas bija “Rituma” pirmais repertuārs. Lai kolektīvam būtu, ko dejot, un tas atšķirtos no citiem, Maija sāka radīt arī pati savas dejas,” stāsta I.Karele.
Sava laika dejotājus sapulcējusi kādreizējā kolektīva vadītāja Anda Zeidmane. “Tāpat kā Maija, arī Anda savā laikā strādāja ļoti ražīgi un radīja savas horeogrāfijas. Viņai joprojām ir tikpat daudz enerģijas. To var apbrīnot un no viņas mācīties, tādu cilvēku nav daudz,” vērtē I.Karele. A.Zeidmane ieguldījusi lielu darbu M.Sālzirnes deju mantojuma saglabāšanā.
Savukārt otrajā daļā tiks izdejots oriģināluzvedums “Nāc nākdama, Lielā diena”. Tas būs “ritumiešu” stāsts par pavasari, Lielās dienas gaidīšanu un svinēšanu. “To, ka būs uzvedums par Lieldienām, zināju jau pirms diviem gadiem. Tāpēc arī koncertam apzināti tika izvēlēts 21. marts, lai būtu tuvāk arī “Rituma” dibināšanas datumam, kas ir 18. marts,” stāsta I.Karele. Tā kā par Lieldienām zināmas ir vien divas dejas, uzveduma tapšanā iesaistīti horeogrāfi – jaunas dejas veidojusi gan pati I.Karele, gan Guna Trukšāne, Sandra Kauranena un Arvils Noviks. Lielākā daļa būs pirmizrādes. Koncerta otrajā daļā piedalās arī bērnu un jauniešu centra “Junda” deju kolektīvs “Mazie Jundari”. Tā vadītāja ir Madlēna Bratkus, bet koncertmeistare – Guna Vanaga, kura M.Sālzirnes laikā bijusi arī “Rituma” koncertmeistare. Šobrīd kolektīva koncertmeistare jau ilgus gadus ir Ludmila Griščenko.
Pirmais vidējās paaudzes Tautas deju ansamblis
Atgriežoties TDA “Ritums” vēsturē, tā cieši saistīta ar M.Sālzirnes – arī ilggadējas TDA “Kalve” un bērnu deju kolektīvu vadītājas – vārdu. Īsi pirms Padomju Latvijas IX Dziesmu un VIII Deju svētkiem kopā sanāca 16 bijušie “Kalves” un “Jaunības” dejotāji, lai izveidotu pirmo vidējās paaudzes deju kolektīvu Jelgavā un tiktu uz svētkiem Rīgā.
Kolektīva rašanās brīdi atceras bijusī “ritumiete” un “kalvēniete” Vanda Langmane. ““Rituma” pirmsākums ir meklējams kādā 1980. gada marta pirmdienā uz Lielās ielas starp Maijas māju Dambja ielā un pili. Svētdienas vakarā biju noskatījusies “Ziemeļblāzmas” kolektīva dejotās “Senās balles dejas”. Likās neparasti un interesanti. Tā sagadījās, ka Maija man bija solījusi palīdzēt ar tērpiem Zaļenieku deju kolektīvam, un tā pirmdien, braucot uz pili, ieminējos, ka arī mēs – bijušie “Kalves” un “Jaunības” dejotāji – varētu sanākt un dejot. No sākuma Maija bija diezgan atturīga, bet beigās arī viņa iedegās. Un tā nedēļas laikā apzvanījām mums zināmos dejotājus, un svētdien (divas nedēļas pirms skates) notika pirmais mēģinājums deju autores Lūcijas Bērziņas vadībā. Pēc divām nedēļām bija skate, kurā nodejojām ar lielu degsmi un no sirds. Tālāk sekoja pilsētas svētki, Dziesmu un deju svētki, tuvi un tāli koncerti. Bija aizsākusies vidējās paaudzes deju kolektīvu ēra, jo līdz tam bija tikai jaunieši un vecākā paaudze.”
Kā rakstījis Eriks Tivums, “tik vērienīga vidējās paaudzes ansambļa veidošana laikam gan nenotika nekur citur Latvijā”. “Ritums”, kas sākumā darbojās bez nosaukuma, bet vēlāk ar nosaukumu “Aicinājums” un kopā sasauca ne vien “Kalves” un “Jaunības”, bet arī visas Jelgavas vidējās paaudzes dejas mīļus, izveidojās par regulāri strādājošu ansambli ar savu lauku kapelu, vokālistiem, ar aptuveni 60 dalībniekiem, kuru skaitā ap 20 ģimeņu – Bunkši, Gailumi, Grīnbergi, Kalnīši, Zemīši, Krišjāņi, Samuši, Kareļi… 1987. gadā kolektīvs tika pie sava pašreizējā vārda un ne bez šķēršļiem pirmais Latvijā kā vidējās paaudzes deju kolektīvs ieguva Tautas deju ansambļa nosaukumu, ko līdz tam piešķīra tikai jauniešu kolektīviem.
Pašiem savas dejas
Jau vadot “Kalvi”, M.Sālzirne sāka radīt dejas. Īpaši ražena jaunrade kļuva “Rituma” laikā – no vairāk nekā pussimt viņas dejām vismaz 35 veidotas “Ritumam”. Tās bija visdažādākajos stilos: 30. gadu retro, lustīgas sadancošanās zaļumballēs, dejas pie Raimonda Paula mūzikas, balles dejas, etnogrāfisko deju apdares. Tas viss tika darīts, lai kolektīvam būtu arvien jauns repertuārs.
“Ritumiešu” atmiņās lasāms: “Maija bija pārliecināta par to, ka katra radoša kolektīva izaugsmei nepieciešamas tikšanās ar citiem dejotājiem, ar skatītājiem. Viņa vienmēr mēdza atgādināt, ka tikai saskarsmē ar citiem cilvēkiem mēs varam apzināties sevi, savu varēšanu un savas tautas kultūru. Tāpēc jau bija braucieni uz Valmieru, Šauļiem, Pērnavu, uz toreiz vēl “pasarkano” Čehoslovākiju, kur čehi tīri bailīgi klausījās “ritumiešu” brīvrunāšanā – jo Dziesmotā revolūcija pie mums bija labu laiku kā sākusies. Tāpēc bez “Rituma” un citiem Maijas kolektīviem Jelgavā nenotiek neviens kultūras pasākums – gan Lielupes svētki, kur “ritumieši” kopā ar citiem pašdarbniekiem centās pievērst pilsētas tēvu uzmanību piesārņotajai un slimajai upei, gan vecpilsētas ielās atskanējušais aicinājums glābt veco Jelgavu, gan ikgadējie Līgo vakari ar atgādinājumu, ka latviešiem Jāņi svinami ne tikai izpriecas dēļ, bet arī svētības un ticības dēļ. Nāk grūti laiki, inflācija, bet Maija ar “Ritumu” atrod gan spēku, gan līdzekļus, lai dejotu un dziedātu arī Norvēģijā un Zviedrijā.” Ārzemju braucieni turpinājās A.Zeidmanes laikā
Skolotāja ar lielo burtu
Pērnā gada izskaņā, pieminot M.Sālzirni 80. dzimšanas dienā, kas apritētu 14. decembrī, bērnu un jauniešu centra “Junda” zālē, kur viņa mūža nogalē strādāja ar mazajiem dejotājiem, uz kliņģeri, kafiju un atmiņu stāstiem pēc I.Kareles iniciatīvas sanāca Maijas kādreizējie dejotāji. Viņa savu dejotāju atmiņās palikusi kā vitāla, dzīvespriecīga, uzņēmīga, neatlaidīga, radoša, ar savu šarmu, tāda, kas kolektīvā pratusi uzturēt draudzīgu atmosfēru.
“Maija bija mana pirmā deju skolotāja. Dejoju pie viņas no piecu gadu vecuma līdz viņas aiziešanai. 15 gadu vecumā Maija mani uzaicināja par palīgu vienā no bērnu grupām. Tikai gadu bija iespēja mācīties. Tik ļoti žēl, ka tā. Ļoti būtu noderējis viņas padoms,” teic I.Karele. Viņa turpina: “Maz ko atceros, bet man Maija ir palikusi kā Skolotāja ar lielo burtu. Viņas prasme visus mūs kopā turēt bija apbrīnojama. Gan ikdienas mēģinājumos, gan koncertos, gan gadskārtējās atpūtas nometnēs Engurē. Šīs nometnes bija lieliskas. Tās notika LLU atpūtas bāzē, kur divas trīs nedēļas augustā visas bērnu grupas uz maiņām brauca atpūsties. Bet tā bija organizēta atpūta – ar dažādām sacensībām, konkursiem, ballītēm, pārgājieniem. Tas bija izcili! Maija tur pavadīja visu laiku, mainījās bērni un papildspēki – palīgā nāca gan dejotāji no “Kalves”, gan vecāki. Maijai piemita apbrīnojamas darba spējas.” Arī I.Karele rūpējusies par M.Sālzirnes radošā mantojuma saglabāšanu, pirms vairākiem gadiem realizējot viņai veltītu projektu, par kuru vairāk var lasīt maijasdejas.lv.
Jāmeklē zelta vidusceļš
Ar I.Kareles vārdu “Ritums” saistās kopš 2014. gada rudens, kad viņa kolektīvu pārņēma no A.Zeidmanes audzēknes Lauras Grinbergas. I.Karele bija atdevusi Tērvetes novada jauniešu deju kolektīva “Avots” vadības grožus, kas viņas rokās atradās deviņus gadus, un tika uzrunāta uzņemties “Rituma” vadību. “Nevarēju pateikt nē, jo man bija pārāk liela saistība ar kolektīvu. Pirmkārt tā bija saistība ar Maiju Sālzirni, manu pirmo deju skolotāju. Mani vecāki ir “Ritumā” dejojuši, bijuši starp kolektīva dibinātājiem. Biju darbojusies ar bērniem un jauniešiem, ar vidējo paaudzi iepriekš nebiju strādājusi, bet nolēmu izaicinājumam piekrist. Vēl palikuši seniori,” nosmaida Ieva un piebilst, ka savā ziņā ar viņiem jau sanāk strādāt – gan pagājušajā jubilejā uz skatuves kāpa, gan šajā piedalīsies arī M.Sālzirnes laika dejotāji.
Bet kāds repertuārs vislabāk piestāv pašreizējam “Ritumam”? “Pirmkārt tās ir dejas, kuru pamatā ir latviešu etnogrāfija. Dejas, kā Gunas Trukšānes “Vircavas anglēze” vai Guntas Skujas “Gričeniks”. Pie šī secinājuma nonācu pagājušajā sezonā. Dejotāji tās ļoti ātri ņēma pretī un pēc tam paši priecājās, cik viegli un labi dejojas. Vidējā paaudze uz mēģinājumiem nāk atpūsties un darīt tā, lai ir viegli un ērti, nevis dusmoties, ka nesanāk. Protams, jābūt arī dejām, kas veicina attīstību un kvalitāti arī šinī vecumā. Vidējās paaudzes dejotājs arī var kļūt arvien spēcīgāks, bet tam nav jābūt pašmērķim. Galvenajam mērķim būtu jābūt, ka cilvēks nāk dejot ar prieku, atpūsties no ikdienas. Vairāki dejotāji ir teikuši – ja nevaru nākt dejot tāpēc, ka patīk to darīt, tad tas nav domāts man. Ir jāmeklē zelta vidusceļš. Skatuvei ir savas prasības, un, ja gribi dejot uz skatuves, ir jābūt arī kvalitātei.”
Pārgājieni un laivu braucieni
“Ritumiešiem”, kuru šosezon kolektīvā ir 22, svarīgi būt vienotiem ne tikai uz skatuves, bet arī ārpus tās. Par tradīciju sāk veidoties sezonas atklāšanas pasākums, kurā kolektīvs sanāk kopā, izvērtējot aizgājušo gadu, atceras labo, bet slikto iesien dzīparos un sadedzina ugunskurā. Ziemassvētkos dejotāji dodas pārgājienā, ko noslēdz ar pikniku mežā. Vairāki dejotāji nodarbojas ar orientēšanās sportu, viņi arī palīdz atrast labākās pastaigu takas un atpūtas vietas. Savukārt vasarā “ritumieši” dodas laivu braucienā. Sezonas beigās visi satiekas noslēguma pasākumā. “Pāris reižu tas ir sakritis ar vasaras saulgriežiem, kad mums ir bijuši koncerti. Šī kopā būšana vienmēr bijusi dvēseliska un emocionāla. Šogad mums ieplānots koncerts Kuldīgā, kur arī nosvinēsim saulgriežus,” teic I.Karele.
Šī sezona “Ritumam” izvērtusies notikumiem bagāta. Bez jubilejas koncerta jūnija sākumā Jelgavā paredzēti arī Zemgales novada deju svētki. “Skaitījām, ka šajā gadā esam apguvuši gandrīz 20 jaunu deju. Vidējai paaudzei tas ir daudz. Taču tas arī veicina smadzeņu darbību, palīdz nenovecot. Ir jūtams nogurums no papildmēģinājumiem. Mēneša sākumā bijām koncertā Tukumā. Pirms koncerta sarīkojām mazu treniņnometni, kur izdejojām cauri Lieldienu uzvedumu. Dejotāji teica, ka dejojot ir laba sajūta un būs forši. Tas arī ir galvenais, lai jubilejas reizēs pirmkārt ir prieks un laba sajūta pašiem. Jubilejas nav tas brīdis, kad kādam kaut kas jāpierāda. Ja dejotājam ir prieks, tad to sajūt arī skatītājs,” tā I.Karele.
Laura France
“Uz “Ritumu” pirms desmit gadiem atnācu pēc bērna piedzimšanas, lai dzīve kļūtu raibāka. Iekšā bija dzinulis, ka ir vajadzīga kustība. Sākot dejot “Ritumā”, sapratu, ka tas ir tas, ko gribu. Kolektīvs ir ļoti draudzīgs. Katrs esam individualitāte, interesanta personība. Esam atšķirīgi, bet, ja ir jāsaorganizējas, to spējam.
Ļoti patīk uzvedumi, kurus esam veidojuši. Tas ir kas jauns – ar mums strādā horeogrāfi, kas nāk ar jaunām idejām un savu redzējumu par deju. Pārsteidzoši vērot, kā no zīmējumiem uz lapiņas tas viss tiek realizēts dzīvē.
Gadu gaitā esam iekopuši tradīcijas. Sezonas sākumā mums ir uguns rituāls, Ziemassvētkos ejam pārgājienā mežā, vasarās braucam ar laivām, līdzi ņemam ģimenes. Tie ir tādi sīkumi, kas mūsu kopumu veido stiprāku. Dejojot arī esam viens vesels, bet tie pasākumi, kas ir ārpus dejošanas, ir ļoti svarīgi.
Šo gadu laikā, kopš es dejoju, esam ļoti mainījušies. Esam izauguši gan savstarpējās attiecībās, gan kolektīva struktūrā, gan apziņā, kas ir deja un kāds ir mūsu mērķis. Tas ir noticis, pateicoties Ievai, viņa mūs ir izaudzinājusi no tādiem sākumskolas skolēniem līdz vidusskolēniem.”
Māris Melnis
“Tas bija ap 2006.–2007. gadu. Biju tikko pārcēlies no Rīgas uz Jelgavu. Vienu vakaru saņēmu zvanu ar jautājumu, vai gribu dejot. Andai tajā brīdī trūka puišu.
Dejojis esmu bērnībā, vidusskolā, pēc “Kalves” iestājās maza pauze. Tagad arī sieva dejo “Ritumā”. “Ritums” man ir dzīvesveids, deja ir sirdī. Esam kā ģimene – gan pakašķējamies, gan pajokojam. Klātesoša ir visa emociju gamma, bet, ja tās nebūtu, nebūtu tā sāls. Ja kolektīvā nejutīsies kā ģimenē, diez vai gribēsi atgriezties. Cits bez cita vairs nevaram.”
Gita un Uldis Gaisi
Gita dejo no bērna kājas, Uldis par pirmo nopietno dejošanas pieredzi sauc dejošanu “Diždancī” augstskolas laikā. Uz “Ritumu” atnācis 1996. gada rudenī, Gita pievienojusies vēlāk. “No Andas “Diždanča” uz Andas “Ritumu”,” notikumu gaitu ieskicē Uldis.
“Ritumā” nodejoti 1998. gada Deju svētki, bet pēc tam gan bijis pārtraukums līdz brīdim, kad kolektīva vadību pārņēmusi I.Karele. Meitas izaugušas, Gita mudinājusi Uldi, ka jāiet dejot. “Atceros, Uldis teica – ja kādu kolektīvu vadīs Anda vai Ieva, noteikti ies,” stāsta Gita. Vārds bijis jātur.
Abi uzsver “Rituma” draudzīgumu. “Kolektīvā svarīga ir ne tikai deja, svarīga ir arī tā foršā kopā būšana. Vismaz pagaidām nešķiet, ka kāds te nāktu ar lielu piespiešanos. Gatavojoties jubilejai, mēģinājumu slodze ir liela, bet tāpat visi nākam, vienmēr esam smaidīgi. Būtu labi, ja tā arī paliktu,” teic Uldis.
