Latvijā iestājies laiks, kad to, kas notiek, pilnībā nepateiks vairs neviens. Viss sajucis vienā lielā politisko kaislību putenī. Pašreizējie notikumi brieda gandrīz jau kopš četru partiju koalīcijas izveidošanas brīža.
Latvijā iestājies laiks, kad to, kas notiek, pilnībā nepateiks vairs neviens. Viss sajucis vienā lielā politisko kaislību putenī. Pašreizējie notikumi brieda gandrīz jau kopš četru partiju koalīcijas izveidošanas brīža. Acīmredzot toreiz koalīcijā ejošie Zemnieku un zaļo savienība, Latvijas Pirmā partija un “TB/LNNK” tā īsti neiedomājās, kāda nozīme būs “Jaunā laika” līdera Eināra Repšes personiskajām īpašībām. Savā laikā Latvijas Bankas vadītāja amatā tās šķita pieņemamas un pat apsveicamas, taču politiķim un Ministru prezidentam tās izrādījušās par vienu no pašreizējās krīzes iemesliem. Lielā mērā uz to norādīja trešdienas vakara LTV raidījums “Kas notiek Latvijā?”, kurā piedalījās gan Saeimas frakciju vadītāji, gan politologi.
Pirmkārt, visi kā viens piekrita domai, ka cilvēku lielais atbalsts E.Repšem mazāk ir saistīts ar viņu kā reālu politiķi, bet gan “kā ar “jauno laiku” simbolu”. Pēc “tēvzemieša” Māra Grīnblata domām, Repše pašlaik vairāk simbolizē “jaunās politikas sākumu”, “Latvijas ceļa” un Tautas partijas aiziešanu. Otrkārt, visas koalīcijas iekšējā “virtuve”, izņemot politologus un žurnālistus, nevienu īpaši neinteresē.
Neviens no koalīcijas frakciju vadītājiem, varbūt izņemot pašreiz opozīcijā esošos Aigaru Kalvīti no Tautas partijas un Jāni Jurkānu no Tautas saskaņas partijas, raidījumā nevarēja noslēpt savu nepatiku par to, ka Repše nav gatavs pieļaut kompromisus sadarbībā ar partneriem. Cilvēkiem, kas uz pašreizējās politiskās skatuves spēlējuši ne vienu vien gadu, tas šķiet nepieņemami. Tā ir Repšes kā politiķa laime, jo cilvēki viņu uztver kā bezkompromisu cīnītāju. Taču, no otras puses, tas ir viņa kā politiķa klupšanas akmens.
Pašlaik notiek aktīvas sarunas par valdības nākotni, kuru iznākumu patiesībā var zīlēt kafijas biezumos. Nākamajiem iespējamiem “Jaunā laika” līdera partneriem jāsaprot, ka šis cilvēks svešu un atšķirīgu viedokli nekad nepieņems.
Varētu to visu “neņemt galvā” un mierīgā garā sagaidīt, ar ko šī jezga beigsies. Ja vien nebūtu viens iemesls, kāpēc iznākums gaidāms ar bažām un satraukumu. Patiesībā šīs koalīcijas valdība nav neko konceptuāli nozīmīgu paveikusi. Protams, budžeta sastādīšana ar mazu deficītu ir panākums. Panākums ir ievērojams valsts budžeta ieņēmumu palielinājums. Tomēr nav skaidri definēti Latvijas stratēģiskie plāni pēc iestāšanās ES. Beidzot bez tukšām pirmsreferenduma reklāmas frāzēm ir vēlēšanās dzirdēt nopietnas ekonomistu analīzes par to, kas mūs sagaidīs. Liela daļa iedzīvotāju ar bažām jau sāk raudzīties uz cenrāžiem veikalu plauktos, kaut arī 1. maijs vēl tikai priekšā. Autobraucēji, iegriežoties degvielas uzpildes stacijās, ar izbrīnu konstatē, ka pāris nedēļu laikā cenas atkal cēlušās.
Izņemot to, ka reģionālās attīstības ministrs drasē pa Latviju, mēģinādams īstenot valdības prātos izdomātās novadu shēmas, nekas cits par novadiem nav zināms. Atkal jāatgādina, ka 1. maijs ir deguna priekšā, un pēc tā, kā tika solīts, pār mums jānolīst dāsnam naudas lietutiņam. Tikai nav zināmi tie buramvārdi, ar kuriem šos lietus mākoņus sasaukt. Varētu arī turpināt gan par neskaitāmām izglītības reformām, par kārtējo veselības aprūpes sistēmas lāpīšanu. Tikai no tā nevienam vieglāk nepaliks, jo līdzšinējais valdības darba stils, lai kā arī tās vadītājs baudītu tautas atbalstu, nav bijis valsts attīstībai kopumā labvēlīgs. Viena cīņa ar korupciju neatsver spēju strādāt dažādu uzskatu politiķu komandā, ja reiz nevar to izveidot no saviem piekritējiem. Tāpēc jebkura nākamā valdības koalīcija, kas būs balstīta uz līdzšinējiem principiem, pavadīs visu laiku savstarpējo konfliktu nogludināšanā. Un tad vairs nav svarīgi, vai viens cilvēks tautas acīs līdzinās dievībai.
