Ziemassvētku gaidīšanas laika neatņemams simbols ir eglītes – tās var nopirkt kokaudzētavās un tirdzniecības vietās. Tāpat kā citus gadus, arī šogad iedzīvotājiem tiek sniegta iespēja doties uz akciju sabiedrības «Latvijas valsts meži» (LVM) apsaimniekotajiem mežiem un pārnest mājās savu Ziemassvētku kociņu. LVM atgādina, ka eglīti bez maksas drīkst cirst tikai LVM apsaimniekotajās platībās, aizliegts publiskajos dabas parkos un īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, kas atzīmētas ar ozollapas attēlu uz zaļa fona, kā arī jāuzmanās, vai taka nav ievedusi citu īpašnieku mežā.
Pašam mežā gādājot kociņu svētkiem, pārāk aktuāla nebūs informācija par dažādajiem to veidiem, bet pērkot gan var būt atklājums – cik dažādas egles ir piedāvājumā Ziemassvētku laikā.
Kanādas egle (Picea glauca)
Pie mums uz Ziemassvētkiem sastop vai nu cirstus kociņus, kas nedaudz līdzīgi parastajai eglei, bet ar pelēcīgi zilganu skujojumu, vai Kanādes egles kompaktās formas, piemēram, ‘Conica’, ‘Rainbow’s End’, ‘Daisy’s Whit’, ko visbiežāk var nopirkt podiņos. Ja vēlaties mazu eglīti, ko uzlikt uz galda, grūti būs atrast labāku piedāvājumu, īpaši, ja to pēc svētkiem gribas iestādīt dārzā. Arī krāsas izvēle kompaktajām formām ir pietiekami bagāta, sākot no maigi zaļām un beidzot ar zilganām un dzelteni skujotām. Kā jau rāda nosaukums, tā savvaļā sastopama Kanādā un ASV Aļaskas štatā, kur iztur pat -70°C salu. Kanādas egles skujas ir aromātiskas un smaržo pēc upenēm. Šo egļu čiekuri ir īpaši glīti – mīksti, brūni, noapaļotām čiekurzvīņām, aptuveni piecus centimetrus gari.
Baltegle
Pie mums tirdzniecībā sastop vairākas baltegļu sugas, piemēram, Kaukāza baltegli (Abies nordmanniana), ko visbiežāk importē no Eiropas kokaudzētavām. Savvaļā sastopama Kaukāza reģionā un Turcijas teritorijā ap Melno jūru. Tai ir līdz pat trīs centimetriem garas, mīkstas, aromātiskas ķemmveidā uz zara izvietotas skujas ar noapaļotu galu. Nemaz nav asas! Baltegles sastopamas visā ziemeļu puslodē, un katrā reģionā tās ir citādas. Vēl mūsu stādaudzētāji audzē Arizonas baltegli (Abies lasiocarpa var. arizonica) no Ziemeļamerikas, Veiča baltegli (Abies veitchii), Korejas baltegli (Abies koreana) ar izcelsmi no Tālajiem Austrumiem, kā arī Eiropas baltegli, balzama baltegli, Sibīrijas baltegli un daudzas citas. Visas baltegles ir ar noturīgām skujām, kas nenobirst, pat kociņam sakalstot, vienīgi mainās skuju krāsa. Tas nozīmē, ka baltegle ir ideāli piemērota aizņemtiem vai aizmāršīgiem cilvēkiem, kas var neatcerēties papildināt trauku ar ūdeni.
Parastā egle (Picea abies)
Vienīgā Latvijā savvaļā sastopamā egļu suga, ko varam saukt par mūsējo. Starp citu, parastās egles ir garākie koki Latvijā un sasniedz 46 metru augstumu. Vecākais pašklonējošais koks pasaulē «Old Tjikko», kas aug Zviedrijā, ir 9558 gadus veca parastā egle. Parastajai eglei ir koniska forma, salīdzinoši īsas un asas skujas. Šīm eglēm sastop trīs atšķirīga zarojuma un skujojuma formas, tāpēc tās ir diezgan daudzveidīgas. Atkarībā no ģenētiskā koda, koka vecuma un augšanas apstākļiem var būt tievas un skrajas, plati koniskas un blīvas vai nokareniem zariem, gaiši vai tumši zaļas. Eglēs mutācijas rezultātā var veidoties raganu slotas jeb īpaši sablīvēta zarojuma vai formas zari, no kuriem potējot iegūst dekoratīvajā dārzkopībā izmantotās šķirnes, kā, piemēram, kompaktā un ausainā ‘Dundanga’, kas 25 gadu laikā sasniedz tikai trīs metru augstumu. Arī stādaudzētavās audzē parastās eglītes, iegūstot īpaši blīvus un simetriskus vainagus. Ienesta telpā, eglīte smaržo, izdalot gaistošos organiskos savienojumus, kas veido raksturīgo Ziemassvētku smaržu. Parasto egļu čiekuri ir lieli – līdz pat 20 centimetriem, stingri un diezgan asām čiekurzvīņām. Tos nereti bojā čiekuru svilnis – neliela tauriņa kāpurs, kas izēd čiekurus un bojā to izskatu. Ja eglīte nav ielikta ūdenī, tā sāk birt jau dažu dienu laikā.
Asā egle (Picea pungens)
Tās sudrabaini skujaino formu sauc par sudrabegli. Salīdzinoši plaši sastop apstādījumos. Kā liecina nosaukums, skujas tiešām ir izteikti asas un garākas nekā parastajai eglei. Tāpēc zāģējot, nesot vai uzstādot eglīti, rekomendējams vilkt cimdus, tie pasargās rokas arī no sveķiem, ko grūti nomazgāt. Ja tomēr gadījies aplipt ar sveķiem, tie uzmanīgi jānotīra, izmantojot organisko šķīdinātāju, piemēram, terpentīnu. Asās egles dzimtene ir Ziemeļamerika, tur atlasīta izveidota koša forma ar šarmantu nosaukumu ‘Baby Blue Eyes’. Jāņem vērā, ka šai eglei ir stingri oranžas krāsas zari, kas varētu noturēt arī smagākas mantiņas vai svečturīšus. Aso egļu čiekuri ir dekoratīvi un atšķirībā no skujām mīksti un apmēram 10 centimetru gari. Arī šī eglīte nobirs, ja paliks bez ūdens, tomēr nostāvēs kādu dienu ilgāk par parasto.
Serbijas egle (Picea omorica)
Viena no skaistākajām eglēm. Interesanta ir arī tās izcelsme: endēmiska ļoti neliela, nošķirta atradne Eiropā, Serbijas un Bosnijas Hercogovinas teritorijā Drinas upes ielejā. Sudrabaino krāsu skujām piešķir atvārsnīšu rindas to apakšpusē, caur kurām skuja elpo. Tā kā dažas skujas ir pagriezušās ar apakšpusi uz augšu, tas rada sugai raksturīgo zaļi sudrabaino nokrāsu. Īpaši dekoratīva ir kompaktā forma ‘Nana’, izcils eksemplārs apskatāms pie Jelgavas kokaudzētavas. Jāatceras, ka Serbijas eglei ir vairāk vai mazāk nokareni zari, kas nav īsti piemēroti svečturu izvietošanai. Toties salīdzinoši maziem kociņiem jau var būt aptuveni trīs centimetrus gari violeti brūni čiekuriņi.
Retāk kā svētku kociņu izmanto Sitkas egli (Picea sitchensis), Engelmaņa egli (Picea engelmannii), kas ir līdzīgas asajai eglei, melno egli (Picea mariana), kas ir līdzīga Kanādas eglei, un citas.
Eglītes no LVM Jelgavas kokaudzētavas
