Pagājušā gadsimta 70. – 80. gados viens no burtu salikumiem, kuru Padomju Savienībā īpaši paskaidrot vajadzēja tikai retajam, bija BAM.
Pagājušā gadsimta 70. – 80. gados viens no burtu salikumiem, kuru Padomju Savienībā īpaši paskaidrot vajadzēja tikai retajam, bija BAM. Tolaik Latvijas laukos par «bamiem» tika iesaukti arī jaunuzceltie lielie lopkopības kompleksi. Tomēr jaunākās paaudzes lasītāju skaidrībai jāpiebilst, ka primāri un oficiāli BAM bija komjauniešu triecienceltne – Baikāla – Amūras dzelzceļa maģistrāle.
Par šo būvi bieži un ar lielu patosu rakstīja avīzes, un zināms, ka tajā esot strādājis apmēram piecsimt celtnieku no Latvijas (1981. gadā Rīgā izdotās Latvijas padomju enciklopēdijas dati). Pēc projekta maģistrālei bija jāiet cauri mežonīgai taigai no Baikāla ezera līdz pat Klusajam okeānam 4300 km garumā. Tolaik runāja, ka lielā mērā BAM ir militāra rakstura, tā tika būvēta X stundai, kad ķīniešu maoisti uzbruks Padomju Savienībai. Lieta tāda, ka vecā, vēl cara laikos būvētā Transsibīrijas maģistrāle Krievijas austrumos vēl aizvien iet gar pašu tolaik draudīgo Ķīnas robežu. BAM pēc savas ieceres bija kā pārsimt un vairāk kilometru nostāk uz ziemeļiem atbīdīts rezerves ceļš, ja gadījumā ķīniešu iebrucēji pēkšņi Transsibīrijas maģistrāli «pārkostu»…
Es diemžēl nezinu, kāda ekonomiskā un politiskā nozīme BAM Krievijā ir mūsdienās, cik lielā mērā šis grandiozais projekts ir īstenots un vai tur kāda attīstība turpinās. Vienīgi «Dienā» ir lasīts, ka ķīnieši tur kāda militāra spēka Austrumsibīrijā iespiedušies ne pa knapam, un krievu zinātnieki prognozē, ka tuvākajos gados šajā reģionā ķīnieši varētu pārvērsties no etniskās minoritātes mažoritātē. Visdrīzāk jādomā, ka astoņdesmitajos gados padomju propagandētās «bamiešu» darba uzvaras palikušas tik vien kā «uz papīra» – bez tālejošiem rezultātiem. Šīs šaubas man nāk no paša ceļojumu pieredzes. Proti, 1985. gada vasarā iesaistījos studiju laika laba paziņas Jura Kauliņa vadītajā piecu ūdenstūristu grupā, kas ar piepūšamiem katamarāniem devās ceļojumā lejup pa Austrumsibīrijas lielās upes Ļenas pieteku Vitimu. Veicot 505 kilometrus pa tikpat kā neapdzīvotu, kalnainu taigu, mēs «kuģošanu» beidzām tieši pie BAM. Rēķinoties ar to, ka šis dzelzceļa posms jau funkcionē (par to bijām lasījuši padomju presē), domājām sēsties vilcienā un mierīgi braukt mājup – uz rietumiem. Liels bija izbrīns, kad izrādījās, ka pa vareno Vitimas dzelzceļa tiltu (apmēram divas trīs reizes platāks nekā Rīgas dzelzceļa tilts pār Daugavu), kā arī pa pašu maģistrāli vismaz šajā posmā vilcienu satiksme nav sākta…
Mūsu aptaujātie «bamieši» runāja, ka jau projektā šajā maģistrāles posmā ieviesusies kļūda. Proti, agrāk neparedzētu ģeoloģisku apstākļu dēļ «bamieši» nekādi nevarēja izrakt kādu svarīgu tuneli, un līdz ar to vesels maģistrāles posms lietošanai kļuva tikpat kā nederīgs. Bet mums taču mājās jātiek, atvaļinājumi beidzas! Ko darīt? Glābiņš izrādījās smilšains, celtnieku vajadzībām būvēts autoceļš, kas stiepās gar vilcienu neizmantotajām sliedēm. Neoplāna autobusi pa šādu trasi rullēt, protams, nevarētu, toties bieži vien pa turieni brauca dažādas celtnieku smagās automašīnas. Tām bija nerakstīts likums apstāties, ja kāds ceļmalā balso. Bija pat ierīkoti īpaši BAM šoferiem zināmi balsošanas laukumi ar ugunskuru vietām, jo ziemā trīsdesmit grādu salā jau ceļmalā ilgi nenostāvēsi. Mūsu grupai veicās. Kolīdz bijām izgājuši uz ceļa, tuvojās piecdesmito gadu padomju kravas automašīna ZIS. Tā likās gan visai aizdomīga, jo BAM celtnieki jau bija apgādāti ar diezgan modernu, pat Rietumos pirktu tehniku. Kā balsojam, tā braucējs, protams, apstājas. Uz automašīnas durvīm varēja izlasīt uzrakstu – artelis «Ļenzoloto» (latviski to varētu tulkot kā «Ļenas zelts»). Vecā «fufaikā» ģērbies, nekoptu bārdu noaugušais šoferis bija vēl aizdomīgāks. Viņš piedāvāja kabīnē sev blakus divas vietas. Taču, ņemot vērā to, ka nevarējām jau zināt, kad pa šo ceļu mums vajadzīgā virzienā brauks nākamā automašīna un cik tajā būs brīvu vietu, nolēmām, ka nevaram laist izdevību garām. Izšķīrāmies, ka ar zelta skalotāju ZIS brauks grupas vadītājs Juris un viņa kundze, kas no mūsu desmit dienu ilgās taigas dzīves šķita visvairāk nogurusi. Lēni, it kā negribīgi ZIS autovečiņa pazuda skatienam ceļa līkumā. Nepagāja ne pusstunda, kad mums atlikušajiem laimējās tikt tolaik Latvijā neredzētā, ļoti jaudīgā rietumvācu kravas automašīnā «Magirus Deutsch», bez kurām, kā «bamieši» stāstīja, maģistrāles celtniecība vispār nebūtu iespējama. Turklāt tieši šī mašīna bija pārveidota celtnieku vešanai – kravas nodalījuma vietā tai bija būda ar brīdinošu uzrakstu «Cilvēki». Vietas būtu pieticis visiem pieciem, bet – neko darīt – bijām palikuši trīs. Šķiet, mīnuss šim BAM luksusa vāģim bija tāds, ka brauciena laikā nebija iespējams sarunāties ar šoferi, kas atradās savā kabīnē. Kad tas jau pēc pārdesmit minūtēm līgani apdzina arteļa «Ļenzoloto» mašīnu, kurā tātad kratījās grupas vadītājs Juris ar kundzi, mēs nekādi nevarējām šoferim pasvilpt, ka būtu vēlama zināma pārgrupēšanās, lai Juris ar kundzi pārkāptu vācu mašīnā. Tomēr vakarā celtnieku ciematā Tuneļnoje veiksmīgi atkal visi pieci bijām kopā. No turienes sākās vilcienu satiksme uz rietumiem.
Atceroties ceļa posmu no Vitimas krasta līdz Tuneļnoje, Juris interesanti atzīmēja, ka četru stundu ilgajā braucienā drūmais, bārdainais «Ļenzoloto» šoferis nebija pateicis savam pasažieru pārim ne vārda. Nospriedām, ka tādi vīri, kuriem ir darīšanas ar zeltu, lieki nerunā.
***
Lūdzam atsaukties lasītājus, kuriem kaut ko nozīmīgu izsaka vārds BAM.
