Nenoliedzami pagājušā gadsimta nozīmīgākais, lielākais un labākais notikums manā dzīvē ir mana piedzimšana, uzskata Valsts robežsardzes Jelgavas pārvaldes priekšnieks Gustavs Kalniņš.
Nenoliedzami pagājušā gadsimta nozīmīgākais, lielākais un labākais notikums manā dzīvē ir mana piedzimšana, uzskata Valsts robežsardzes Jelgavas pārvaldes priekšnieks Gustavs Kalniņš.
Ar lepnumu Gustavs Kalniņš stāsta, ka bijis pirmais Latvijas pilsonis, kas uzrakstījis iesniegumu ar lūgumu iestāties Latvijas bruņotajos spēkos. Tas noticis augusta puča rītā, kad viņš devies uz rajona Padomes ārkārtas komitejas sēdi un izteicis vēlēšanos dienēt uz robežas. Viņa lūgums tika pieņemts, un kopš tā laika pilsoņa Kalniņa vēlmes tiek pakļautas robežsarga Kalniņa pienākumiem.
Savu izvēli G.Kalniņš ne brīdi nenožēlojot, militārais gars viņā esot «sēdējis» visu mūžu. Agrāk no iestāšanās bruņotajos spēkos atturējusi apziņa, ka, dienējot Padomju Savienības armijā, viņš nekalpos Latvijai.
Par vienu no būtiskākajiem pagājušā gadsimta notikumiem tagadējais robežsardzes Jelgavas pārvaldes priekšnieks vērtē arī aktīvo līdzdalību padomju varas gāšanā.
– Droši varu teikt, ka Latvijas neatkarības atgūšanā kāda daļa nopelnu pienākas arī man. Toreiz cīnījos pret kroplīgo ideoloģiju. Brīvo Latviju iztēlojos kā valsti ar augstu darba tikumu un kultūru, ar spēcīgu latviskumu un attīstītu zinātni, bagātiem laukiem un konkurētspējīgām rūpnīcām. Diemžēl tagad esmu spiests atzīt, ka padomju vara veiksmīgi spējusi latviešiem piemītošo darba tikumu nomainīt pret grūti izskaužamo alkohola lietošanas (ne)tikumu. Bieži, braucot pa nomaļām Latvijas vietām, redzu nekoptas mājas, aizlaistus laukus un turpat arī pļēgurojošus cilvēkus. Tas ir drausmīgākais, ko aizvadītais gadsimts ir ienesis, – tā G.Kalniņš.
– Esmu nolēmis šajā saulē vēl ilgi uzturēties, tādēļ atļaujos teikt, ka iepriekšējā gadsimtā esmu nodzīvojis tikai pusi mūža. Viss laiks ir pagājis milzīgā steigā. Nevienu brīdi man nav bijis laika skatīties televizoru, pļēgurot vai spēlēt kārtis. Atceros laimīgākās mūža epizodes – augstskolas pabeigšana, inženiera darbs, sporta meistara titula saņemšana, dēla un meitas piedzimšana, veiksmīgā un vienojošā cīņa par Latvijas neatkarības atgūšanu un vēl daudzi, daudzi citi brīži, – uzskaita G.Kalniņš. – Tagad pats strādāju un arī savus bērnus mācu strādāt tā, lai latvieši varētu lepoties ar savu zemi. Lai labi ceļi un sakoptība būtu ne tikai uz robežas un galvaspilsētā, bet arī citur. Lai uzņēmumu nosaukumi būtu latviski, nevis hibrīdiski veidoti svešvārdi, lai latviešiem nebūtu jāģērbjas «humpalu» drānās, lai veikalos varētu pirkt Latvijas preces un, visbeidzot, lai latvietis beigtu mieloties ar citu latvieti.
