Kaut ko tādu dzirdēsit pirmo un vienīgo reizi – tas, 18. novembra koncerta mākslinieciskā vadītāja Aigara Merija – Meri vārdiem, pilnā mērā sakāms par kultūras nama zālei gatavoto Imanta Kalniņa oratoriju “Rīta cēliens”.
Kaut ko tādu dzirdēsit pirmo un vienīgo reizi – tas, 18. novembra koncerta mākslinieciskā vadītāja Aigara Merija – Meri vārdiem, pilnā mērā sakāms par kultūras nama zālei gatavoto Imanta Kalniņa oratoriju “Rīta cēliens”. 25 gados kopš darba tapšanas tā būs otrā reize, kad skanēs visas vērienīgā sacerējuma daļas.
Jelgavnieki Aigaru Meriju – Meri pazīst kā kora “Zemgale” diriģentu, viņš pats sevi – kā “fonotēku un bibliotēku tārpu”, kas neapmierinātību, īgnumu vai gluži vienkārši sliktu garastāvokli pieradis kliedēt, ierokoties darbā līdz ausīm. Ierakstu un pierakstu krātuves noder, kad noskaņojums nesakrīt ar triju koru mēģinājumu grafiku. Tā bija arī kādā jūlija pēcpusdienā šovasar, precīzāk, divas dienas pēc “dziesmu kariem”, par spīti tam, ka divi Aigara diriģētie kori tajos startēja veiksmīgi.
Šoreiz “muzikoloģiskie izrakumi” atdūrās pret divdesmit piecus gadus vecu oratoriju, kuru Andreja Upīša jubilejai sacerējis Imants Kalniņš un kurai jubilāra tekstus piemeklējis Pēteris Pētersons. Komunistiskā režīma un tā literārā rupora slavinājums, kam sarkana propagandas plakāta lomu pasūtītāji lēmuši vēl pirms darba uzrakstīšanas, – šāds vēsturisks konteksts nav noslēpums nevienam latviešu mūzikas pagātnes interesentam. Daudz mazāk ir to, kam bijusi iespēja novērtēt divu spilgtu personību radošā spēka gadu augļa mākslinieciskās īpašības. Pagājušo dziesmu svētku programmā bija iekļauta oratorijas pēdējā daļa, bet kopš 1978. gada viss “Rīta cēliens” nav atskaņots ne reizi. Neatkarības gados tam iemesls bijis “sarkanās oratorijas” zīmogs.
Jau darba iepazīšanas brīdī Aigaram Merijam – Meri bijis skaidrs, ka “Rīta cēliens” jāatskaņo tieši 18. novembrī – lai pierādītu “zīmogotāju” maldīgumu. “Tie, kas oratorijas vēstījumā meklēs programmatiskumu, to arī atradīs. Taču tā ir mūzika, ko savas daiļrades ziedu laikos sarakstījis izcils latviešu komponists, vārdi, ko piemeklējis izcils latviešu dramaturgs. Imanta Kalniņa mūzika bija revolucionāra toreizējā LPSR un tāda ir vēl joprojām. Pietiekami iedarbīga, lai sapurinātu, liktu ne vien no malas paraudzīties uz ērtu ieslīgšanu miegainā mietpilsoniskumā, bet varbūt pat izrauties no tā. Pēteris Pētersons grotesku, pseidonīmtekstu un citu dažādo Upīša darbu salikumā atstājis daudz vietas zemtekstiem, tai skaitā pašironijai – stipras personības visdrošākajai pazīmei. Aicinu jelgavniekus apmeklēt koncertu ne tikai kā valsts, bet arī kā savas pilsētas patriotus. Rīdzinieks būdams, noteikti esmu viens no lielākajiem Jelgavas faniem. Apbrīnas vērta ir Jelgavas spēja “izgriezt pogas” Rīgai rokmūzikā. Bet kā kordiriģentu mani skumdina jelgavnieku nevērība pret savas pilsētas klasiskās mūzikas dzīvi, jo īpaši tāpēc, ka te ir tik daudz labu mūziķu. Par daudz ko liecina kaut vai tas, ka visi Jelgavas kori šajos dziesmu svētkos iekļuvuši Latvijas labāko kolektīvu trīsdesmitniekā.”
Runājot par skatuvisko risinājumu, idejas autors uzsver – runa ir par multimediālu projektu un pilsētā vēl nepieredzētu koncerta vizuālo noformējumu: skatuves centrā atradīsies videoekrāns, uz kura tīru simbolismu jēdzieniski piesātinātākajos brīžos nomainīs tematiski konkrētāki tēli.
Atskaņot Kalniņa “sarkano oratoriju” Latvijas Republikas proklamēšanas dienā – laikam jau Kultūrkapitāla fondā Aigaru Meriju – Meri un Jelgavas galveno kultūras inspektori Ingrīdu Vilkārsi uzskatījuši par trakiem, bet naudu, varbūt tieši tāpēc, viņu projektam… iedevuši. Ar KKF un pilsētas aģentūras “Kultūra” atbalstu tapušais koncerts ir pirmais solis rīdzinieka Meri Jelgavas klasiskās mūzikas dzīves “atveseļošanas programmā”. Turpinājumu gaidiet vēl šosezon. Gaidīšanas iemesls ne vienmēr slēpjas iestudējuma vērienīgumā. Nereti gluži vienkārši tajā, ka šos darbus jelgavniekiem būtu vajadzējis iepazīt jau sen.
