Piedāvājam fragmentu no skolotājas Ainas Bergas literārās dienasgrāmatas, kas rakstīta pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados.
Piedāvājam fragmentu no skolotājas Ainas Bergas literārās dienasgrāmatas, kas rakstīta pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Vairāk nekā divdesmit gadu viņa strādājusi ar Jelgavas skolu literātiem, turklāt četras vasaras vadījusi visas Latvijas skolēnu literātu nometni «Aicinājums». Sešdesmito gadu vidū bija brīdis, kad pēc direktores Zentas Ogas uzaicinājuma skolotāja sāka audzināt kādu pirmo klasi, kas viņai vēl līdz pat šim laikam ir īpaši mīļa.
Nu bija traki! Irīnai jāraksta piezīme. Viņa ar mazo pirkstiņu izberzusi divnieku. Pierādījumi ir skaidri un nepārprotami.
«Nes dienasgrāmatu!» teicu.
Viņa atnāca nobaidījusies, galva tik tikko sniedzas pāri skolotāja galda malai. Visa klase izbrīna un nosodījuma pilna. Padomā, pirmo reizi pie mums tāds gadījums! Sodam jābūt bargam, citādi slimība ies plašumā. Irīna pazina tikai dažus burtus, un tie paši reizēm aizmirsās. Bet nu viņa skatījās uz manu roku, karsti vēlēdamās saprast, ko tagad tur rakstu.
«Redzi nu, tagad māmiņai uzrakstīju vēstuli. Pastāstīju, ko tu izdarīji ar divnieku. Ar tādu negodīgu rīcību sāpināji gan viņu, gan mūs visus,» pamācoši skaidroju, pasniegdama dienasgrāmatu.
Irīna aizgāja, apsēdās solā un nodūra galvu. Turpinājās stunda. Andris pacēla roku.
«Lūdzu, skolotāj, puspiezīmes jau pagalam!» viņš lietišķi noteica. Tiešām, Andrim taisnība. Irīna atkal bija ķērusies pie «dokumentu viltošanas», proti, sākusi kasīt ārā no dienasgrāmatas manis ierakstīto piezīmi. Biju pārsteigta par meitenes neatlaidību un spītību. Parādīju neglīto darbu klasei un rakstīju piezīmi par jaunu. Galu galā lieta beidzās ar to, ka atnāca uz skolu Irīnas māmiņa. Un Irīna ar tādu pašu neatlaidību sāka mācīties burtus.
