«Kā tev iet?» nevajadzētu būt pieklājības frāzei, bet patiesai interesei, kas palīdzētu otram.
«Vai vēlies par to parunāt?» ir jau par leģendu kļuvusi frāze psihoterapijā, kas raisījusi dažādas reakcijas. Daudziem tā ļāvusi rast ilgi gaidīto atrisinājumu samilzušajā personības vai attiecību drāmā, bet kādam raisījusi ironiju, ka tā vien tāda skuķu padarīšana, vai pat dusmas – ko lien manā dvēselē! Tomēr runāšana (sirds izkratīšana, atklāta izrunāšanās), kas spiežas dziļāk par primitīvo ikdienas līmeni – laikapstākļiem, bērniem un veikaliem –, ik pa brīdim ir vitāli nepieciešama katram, atzīst psihoterapeite Inga Birkmane.
Jāsauc vārdā
«Lielākoties pasaulē lietas nenotiek, kā mēs to vēlamies. Cilvēks nonāk nedrošās, nevēlamās situācijās, un tas rada reakciju. Sākumā tas šķiet kā milzīgs, nesaprotams mikslis. Kā vējš, virpulis – kaut kas mūs pārņem, spiež vai rauj. Tiek ziņots par dažādām sajūtām, bet visbiežāk cilvēks apzinās, ka viņam vienkārši ir slikti,» nemateriālajā pasaulē notiekošās kustības raksturo Inga.
Speciāliste vērš uzmanību, ka šos sajūtu mikšļus un jūkļus tomēr nevajadzētu atstāt bez vērības, cerot, ka pāries un izgaisīs pats no sevis. Tā vietā sajūtas un emocijas jāsauc vārdā jeb jādiferencē, tā radot mieru un kārtību. «Jāsāk meklēt, ko no šīs masas varētu izvilkt laukā un sistematizēt. Parasti pirmās nāk ķermeniskās sajūtas – man spiež, ir karsti, auksti. Tam seko jūtas un emocijas – man ir bail, esmu dusmīgs. Tā sākam šo situāciju kārtot kā sajauktu skapi, kur viss vienā kaudzē. Tas dod mieru. Savukārt, ja drēbju kaudze skapī tikai krājas, agri vai vēlu tajā sāk augt čūskas. Tās šņāc, lokās, rada lielas bailes, kas izpaužas šaušalīgos murgos. Skapis vienā brīdī var arī plīst – ķermenis kaut kādā veidā sāk uz šo situāciju reaģēt. Nu vairs to skapi nevar mierīgi bez speciālista palīdzības sakārtot,» tēlo I.Birkmane.
Vairāk pieklājības frāze
Tāpēc arī vajadzīga runāšana, un vispirms ar sevi, turpina psihoterapeite. «Pirmkārt šim jūklim nepieciešams pievērsties, bet cilvēki parasti to negrib, aizbildinoties, ka nav laika vai – ko nu es sev pievērsīšu uzmanību! Kārtot nešķiet īpaši forši. Tāpat kā klausīties. Mums ir daudz ilūziju, ka cilvēki ir labi, mīļi un vēlas uzklausīt, kas tev sakāms. Taču patiesībā tas ir kaitinoši, tāpēc daudzi no tā izvairās. Ja nav intereses, vajadzības vai izdevīguma, «kā tev iet?» lielākoties ir tikai pieklājības frāze. Pat draudzenēm, kurām, varbūt viņas neapzinās vai negrib uz to skatīties, vairāk patīk pie tevis padzert kafiju vai atvest paspēlēties bērnus. Viņas savu skapi nevar sakārtot, kur vēl klausīties, kas notiek tavējā. Komunikācija galvenokārt notiek ļoti vienkāršā, primitīvā līmenī, un ne visi spējīgi pacelties augstāk,» novērojusi psihoterapeite.
Savstarpējā līguma jautājums
Tomēr sarunu partneris ir jāatrod, un, ja esi kādam pietiekami daudz laba darījis, tāds noteikti atradīsies. Vai arī nāksies meklēt speciālistu un maksāt. Vienkāršāk tam būtu jābūt pieejamam pāra attiecībās, kur «izrunāšanās terapija» līdzīgi kā sekss ir savstarpējā līguma jautājums. Turklāt partneris ir ļoti atkarīgs no otra psihoemocionālā stāvokļa, kas ietekmē viņa eksistenci, pašsajūtu un arī veselību. Tāpēc bieži partneri nemaz negaida, kad otrs sāks teikt, bet saka: «Nu, runā, kas tev ir!» Tomēr arī attiecībās to nevar gaidīt automātiski, jo cilvēki savienību dibina dažādu iemeslu dēļ, un «sirds kratīšana» var nemaz nebūt pašsaprotama lieta. Tamdēļ, sākot kopdzīvi, par to būtu jāvienojas, mudina Inga, vēršot uzmanību uz veidu, kā norisinās dziļā komunikācija.
«Pats galvenais ir ļaut otram runāt un sajust, kad sakāmais izteikts, nevis iejaukties: «Tu beidzi?!» Nepārtraukt, bet pajautāt, vai drīksti ko sacīt. Tā ir elementāra pieklājība. Turklāt – jo ilgāk klausāmies, jo vairāk saprotam! To gan nav viegli īstenot, kad abi sarunas biedri ir «uzvilkušies». Kāpēc cilvēki kliedz viens uz otru? Lai sajustos tuvāk! Taču bieži šķiet, ka attālums kļuvis tik liels, ka jākliedz vai jātērē ļoti daudz vārdu, lai sadzirdētu,» sarunas vadību ieskicē I.Birkmane.
Ož kā veci produkti ledusskapī
Šie principi līdzīgi darbojas arī organizācijās un uzņēmumos, kur tāpat būtiska par ikdienas darba līmeni dziļāka komunikācija. Īpaši tajos, kas veido radošu komandu konkrēta mērķa sasniegšanai. «Šāda komanda ir jāsaliedē, un tas nozīmē arī runāšanu. Pulsa un temperatūras mērītājam būtu jābūt grupas līderim, kuram jāorganizē arī iekšējā komunikācija, lai komanda justos pēc iespējas labi. Protams, jābūt robežām, par ko grupas iekšienē tiek runāts un kas jāatstāj ārpus darba. Piemēram, ja divas kolēģes, kas ir arī draudzenes, sastrīdējušās, komandai būtu jāzina, kas notiek, jo šī lieta ietekmē visu kolektīvu. Taču attiecības jāatrisina viņām pašām ārpus darba,» min psihoterapeite.
Tomēr atklāta komunikācija, kas var skart pat tādus faktorus, ka tavs blakussēdošais kolēģis lieto pārāk stipras smaržas vai nemazgājas un smird, nav viegli «paceļama». «Jārēķinās, ka otrs cilvēks var nebūt spējīgs uzklausīt, kas citiem uz sirds. Tādā gadījumā nāksies ko zaudēt. Taču iespējams, ka saruna tomēr izdosies un situācija uzlabosies. Citādi notiek burkšķēšana pa kaktiem, un vienā brīdī augonis plīst,» brīdina attiecību speciāliste.
Atklātas izrunāšanās efektu piedzīvojusi Kristīne, kas strādā kādā starptautiskā uzņēmumā. «Sākoties projektam, pie kura darbojamies, tikām savākta neliela komanda. Visi puslīdz vienaudži, līdzīgām interesēm un pat temperamentiem. Šķita, ka jau no paša sākuma labi sapratāmies. Nejutu nekādas iekšējas cīņas, ka kāds aiz muguras kaut ko vērptu un censtos pārāk izpatikt priekšniecībai. Tāpēc biju ļoti pārsteigta, kad vadītāja mūs visus piecus pēc kāda laika sasauca kopā un sacīja: «Pie mums ož kā sastāvējušies produkti ledusskapī. Liekam tos uz galda ārā!» Sākumā bija neveikls klusums, bet tad cits aiz cita atvērās par savām sajūtām, nepatikām, aizdomām, pārpratumiem. Kas tikai nenāca laukā! Puņķi un asaras pa gaisu, bet rezultāts bija ļoti labs. Cits citu iepazinām vēl vairāk un spējām strādāt vēl labāk,» stāsta Kristīne. ◆
Komunikācijas trūkums liek justies kā instrumentam
Darbinieki Latvijā biežāk jūtas kā instrumenti, ko nolieto un var izmest, nevis kā vērtīgs resurss, liecina Organizāciju labklājības institūta organizētā aptauja internetā. Tie, kuri jūtas kā vērtība savā darbavietā, norādījuši, ka galvenie iemesli saistīti ar to, ka vadītājs viņiem uzticas un ļauj pieņemt lēmumus, ar viņiem regulāri komunicē, iesaista procesos un sniedz atgriezenisko saiti, kā arī būtiska ir vadības izrādītā cieņa.
Savukārt darbinieki, kas jūtas kā instrumenti, norādījuši, ka galvenokārt nejūt novērtējumu, pateicību par darbu, vadības interesi par to, vai cilvēks var kvalitatīvi tikt galā ar saviem darba pienākumiem. Tāpat kā būtisks faktors ir minēts komunikācijas un iesaistes trūkums attiecībās ar darba devēju.
No ievakukule.com
Pieredze
Vērpu sazvērestības teorijas
Anda (38), strādā reklāmas aģentūrā
Ar Aldi esam precējušies jau vairāk nekā desmit gadu, un domāju, ka mūsu kopdzīve nebūtu veiksmīgi izdevusies, ja mēs neiemācītos runāt viens ar otru. Ne tik daudz par to, kā darbā gājis, kādas atzīmes bērni skolā nopelnījuši vai ko ēdīsim vakariņās (lai gan arī tas ir ļoti svarīgi). Būtiskāk ir mēģināt saprast, kas savstarpēji notiek, un izrunāt to.
Jāatzīst, ka bija ļoti grūti un joprojām neesmu pārliecināta, ka mūsu komunikācija strādā kā ieeļļots zobrats. Sākumā domāju, ka problēma ir mazrunīgajā vīrā, no kura burtiski vārds pa vārdam bija jāvelk laukā. Izlasīju vienā grāmatā, un vienojāmies, ka ik dienu sameklēsim trīs lietas, kas iepriecināja un kas apbēdināja, un pastāstīsim to otram. Tas tiešām palīdzēja, bet vienā brīdī apnika (šķita arī pārāk mākslīgi). Turklāt sapratu, ka tas neatrisina kādas dziļākas problēmas mūsu komunikācijā. Visu laiku likās, ka ir kādas neizrunātas lietas, un man tas nepatika. Pārmetu vīram, ka viņš neizrāda nekādu interesi runāt, bet viņš tikai taisīja lielas acis – viss taču ir kārtībā! Beigās man pielēca, ka tā emociju vētra notiek manī. Iezogas visādas aizdomas, pārpratumi, kā viņš paskatījās vai nepaskatījās, palīdzēja vai nepalīdzēja, pateica vai nepateica. Un tā bezgalīgi. Savijās tādas sazvērestības teorijas, ka trīs dienas varēju nerunāt ar Aldi, liekot viņam neziņā mocīties. Paldies Dievam, pietika gudrības ieraudzīt, ka velns nav tik melns, kā viņu mālē, un nav ko pavaļīgi tulkot vīra izgājienus. Sarunājām, ka, tiklīdz man kaut kas sāks likties, nevis pārmetīšu, bet jautāšu, ko nozīmēja šāda viņa rīcība. Tas pavēra iespēju mierīgām, dziļām sarunām par mūsu attiecībām.
