Normunds Šnē dzimtajā pilsētā ar «Sinfonietta Rīga» un Vivaldi «Gadalaikiem».
Jauno koncertsezonu Lielajā ģildē kamerorķestris «Sinfonietta Rīga» ar savu māksliniecisko vadītāju Normundu Šnē pie diriģenta pults sāks 21. septembrī, atskaņojot Vāgnera, Šostakoviča un lietuviešu jaunās komponistes Justes Janulītes skaņdarbus. Bet jau sestdien, 15. septembrī, pulksten 16 Jelgavas kultūras namā N.Šnē un viņa vadītā orķestra izpildījumā skanēs Vivaldi, Šūberts un zviedru komponists Alberts Šnelcers.– Jelgavnieki var justies pagodināti, ka vēl pirms oficiālā sezonas sākuma jums ar «Sinfonietta Rīga» ir koncerts dzimtajā pilsētā. Lielā mērā tā gan ir sagadīšanās, tomēr patīkami.Ļoti veiksmīga sagadīšanās, jo šajā dienā laiku varēja izbrīvēt arī vijolniece Vineta Sareika. Koncertu ar Vinetas solo Vivaldi «Gadalaikos» jelgavniekiem esam parādā vēl no pavasara.Neslēpšu, ka pret Jelgavu man ir īpaša attieksme, šajā pilsētā pavadīta vairāk nekā puse mana līdzšinējā mūža. Galu galā Jelgava taču ir mana dzimtā pilsēta (1960. gads), un visam, kas saistīts ar vārdu «pirmais», ir kāda īpaša pieskaņa: pirmā skola, pirmā draudzība, pirmās veiksmes un neveiksmes. Pirmās izvēles – ko darīt tālāk, kādu ceļu izvēlēties?– Varbūt ir vērts atgādināt pirmās jūsu muzikālās izvēles?Tēvs Romāns Šnē (vijoļspēle) un māte Felicita Šnē (mūzikas teorija) bija skolotāji Jelgavas Mūzikas vidusskolā, bet vectēvs Alberts Mucenieks kultūras namā ilgus gadus vadīja pūtēju orķestri «Jelgava». Tā ka citas izvēles kā mūzika man laikam nemaz nebija…Par pašu sākumu gan nevarētu teikt, ka īpaši veicās, kamēr nebiju atradis savu īsto instrumentu – oboju –, vispirms mācījos spēlēt vijoli, ar ko Jelgavas bērnu mūzikas skolā sapratāmies ne pārāk labi.– Sestdienas koncerta programmā blakus Vivaldi un Šūbertam iekļauts arī Alberta Šnelcera skaņdarbs ar grūti latviskojamu nosaukumu «A Freak in Burbank». Jūsu koncertu programmās tā, šķiet, ir apzināta stratēģija – klasikas šedevrus atskaņot vienā vakarā ar nopietno moderno, tā saucamo laikmetīgo, mūziku?Mūzika, ko rakstījuši mūsu pašu laikabiedri, ir ļoti svarīga mūsu repertuāra daļa. Tiešām, savās programmās dažādas lietas tiecamies apvienot. Pieredze rāda, ka uz šauri specifiskām programmām – tikai mūsdienas, tikai baroks vai tikai klasicisms – cilvēki nāk ar ne pārāk lielu entuziasmu. Mēs mēģinām veidot buķeti no dažādiem skaistiem skaņdarbiem. Galvenais – lai tie cits citam netraucē, bet palīdz. Svarīgi, lai programma labi «klausās» no sākuma līdz pat beigām.Tāpat kā citos koncertos, arī sestdien liela nozīme būs solistei, un ar Vinetu Sareiku mums izveidojusies lieliska sadarbība. Katru reizi, kad tiekamies uz skatuves, viņa mani pārsteidz ar savu spožumu, aizrautību un profesionalitāti. Speciāli neintriģēšu jelgavniekus, bet varu pasacīt, ka turpmāk mums viņu dzirdēt Latvijā būs iespējams ļoti reti – Vineta kļuvusi par pasaulslavenā «Artemis» stīgu kvarteta (Vācija) pirmo vijoli.– Antonio Vivaldi «Gadalaiki» ir viens no populārākajiem klasiskās mūzikas šedevriem. Vai un kā iespējams tik bieži atskaņotā skaņdarbā ienest arī jaunas vēsmas, pat tik izcilai vijolniecei kā Vineta Sareika?Faktiski šis jautājums attiecas uz visām mākslām, kur vien nepieciešama interpretācija, mūzika varētu būt visklasiskākais piemērs. Izpildītāja atbildība un pienākums vispirms ir iedziļināties autora tekstā, tikai tad pievienot tam savu sakāmo.Attiecībā uz Vivaldi šis iespējas ir praktiski neizsmeļamas, parādās arvien jauni lasījumi, atrastas jaunas nianses gan tempā, gan mūzikas raksturā. Baroka laikmetā mūziku nepierakstīja tik precīzi, kā to dara šodien. Varbūt mūsdienās esam pat «iebraukuši otrā grāvī», kad bieži vien vai katra nots tiek papildināta ar paskaidrojumu, kā tieši to vajag izpildīt. Baroka mūzika šajā ziņā dod milzīgu brīvību. Protams, ir Vivaldi dzejoļi, kas pavada katru skaņdarba daļu, bet tie domāti iedvesmai. Izpildītājam jāatrod savs skatpunkts, citādi klausītājs var nenoticēt. Protams, jāzina spēles, šajā gadījumā – baroka laikmeta, noteikumi. Katram komponistam ir arī savas stila īpatnības, kuru pārzināšana palīdz tuvoties patiesībai.– Lai spēlētu «Gadalaikus», kaut kas jāzina arī par pašu Vivaldi?Jā, un tas attiecas uz jebkuru komponistu. Arī Bēthovenu, ja grib atskaņot viņa simfonijas vai stīgu kvartetus. Nekas jau nav radies tukšā vietā, ir ietekmes, piemēram, ko autors iemācījies no sava skolotāja.– Šūberts Otro simfoniju, ko sestdien atskaņosiet, sacerējis agrā jaunībā.Tomēr tik meistarīgu stila un orķestra rakstību jau daiļrades sākumposmā var sastapt tikai retos gadījumos. Ja nu vienīgi to var salīdzināt ar Mocartu – «tīņa» vecumā rakstīt nobrieduša meistara cienīgus darbus. Otrā simfonija ir viens no vissaulainākajiem Šūberta darbiem, kā radīts šai atvasarai (saruna ar diriģentu N.Šnē notika nedēļas sākumā – red.).– Ar klasiku tā kā būtu tikuši skaidrībā, un tai ir savs cienītāju loks, kaut varbūt arī tas varēja būt plašāks. Vai jums nešķiet, ka tā saucamo laikmetīgo mūziku publika dažbrīd mēdz uztvert ar visai lielu skepsi? Un kas pie tā vainojams, bet varbūt nekādas vainas nav?Tas ir objektīvi, un tā nav nekāda nelaime. Tikai žēl, ka cilvēki reizēm noliedz to, ko pat lāgā nav dzirdējuši. Es aicinu vispirms ieklausīties un tikai tad nākt klajā ar savu viedokli, vienalga, vai tā būtu kritika vai sajūsma. Faktiski laikmetīgā mūzika ir tik daudzšķautņaina un krāsaina, ka esmu pārliecināts – ikkatrs klausītājs tajā var atrast ko sev piemērotu. Tā nav tikai ļoti sarežģīta, grūti klausāma un izpildāma. Laikmetīgajā mūzikā var sastapt arī gluži vienkāršas lietas. Pasaulē esot ap divi miljoni komponistu, tad nu varat iedomāties, cik dažāda ir mūzika.Mēs, «Sinfonietta Rīga», nebaidāmies no laikmetīgās mūzikas, vienmēr to esam atskaņojuši un atskaņosim. Tajā var atrast daudz pārsteigumu gan pašiem mūziķiem, gan klausītājiem. Kas attiecas uz zviedru komponista Alberta Šnelcera skaņdarbu, ko izpildīsim Jelgavā, tas galīgi nav skandināviski atturīgs un vēss – mūzika ir pulsējoša, uz ritmu balstīta, domāju, ka patiks visiem.– Ritms raksturīgs rokmūzikai. Jūsu biogrāfijā fiksētas arī tādas aizraušanās.Diezgan ilgi esmu bijis saistīts ar «Sīpoliem», Jelgavas «Salvi» laikos, kad to vadīja Egils Pētersons un Uģis Prauliņš. Tā ir pilnīgi cita dinamika. Šo saistību nekad neesmu nožēlojis, bet ar «Maranu» saites nav sarautas vēl joprojām. Bez šiem iespaidiem mana mūzikas uztvere tagad būtu krietni nabadzīgāka. Tas palīdz arī, diriģējot klasiku, jo faktiski Mocarts un Bēthovens jau ir tāda sava laika rokmūzika – izteiksmes līdzekļi, sevišķi ritmiskā puse, brīžiem ir visai līdzīgi.– Ņemot vērā jūsu demokrātismu un daudzpusību skaņdarbu izvēlē, grūti pat atšifrēt, kas pašam tuvāk pie sirds?Katram mūziķim ir savas slēptas vai mazāk slēptas simpātijas, kas, starp citu, laika gaitā mainās. Bet ir tādas mūža mīlestības, kas paliek. Man tie ir Vīnes klasiķi: Haidns, Mocarts, Bēthovens. No mūsdienu mūzikas mani visvairāk uzrunā amerikāņi Stīvs Raihs un Džons Adamss jeb tā saucamie minimālisti, kaut gan viņu skaņdarbos nošu nemaz nav tik maz. No skandināviem Magnuss Lindbergs, itāļiem – Lučāno Berio. Šo mūziku pēc iespējas cenšos arī atskaņot.– Vai pašam nekad nav gribējies komponēt un pievienoties jau minēto divu miljonu saimei?O nē, tā nu reiz ir joma, ko nekad neesmu darījis un nedarīšu. Man šķiet, ja es rakstītu mūziku, tur varētu atpazīt ļoti daudz no tā, ko savā mūžā esmu atskaņojis. Diriģentam ir ļoti grūti komponēt, jo pa galvu maisās tik daudz dažādas mūzikas, ka diez vai iespējams saglabāt vēl kādu tieši savu oriģinalitāti.
