Ap divtūkstošo gadu jauniešu veidotais pielikums “Pagrabs” beidza pastāvēt. Vienkārši tādēļ, ka pasaule griežas un notikumi attīstās. Ja tā nebūtu noticis, Sergejs Bižāns noteikti būtu viens no tā “pamatiedzīvotājiem”.
– Vai atceries, kā “Pagrabs” beidza savu pastāvēšanu?
Es domāju, ka tas beidzās tad, kad sākām taisīt jaunu avīzes dizainu. Tā vietā nāca strukturēts kultūras pielikums, kas iekļāva visu veidu pasākumus un norises, arī tās, kas iepriekš tika aprakstītas “Pagrabā”.
Es sāku strādāt “Novaja gazeta”, kur taisīju dizainu, pamazām pieslēdzos arī “Zemgales Ziņām” un pārējām reģionālajām avīzēm. Tā nostrādāju četrus piecus gadus. Kultūras pielikums iznāca, ja nemaldos, ceturtdienās, un doma bija, ka uz brīvdienām jābūt zināmam plānam, kur doties. Parasti mans plāns bija tāds, ka piektdienās nodevu visus maketus uz druku, paņēmu fotokameru un devos braukāt pa naktsklubiem, festivāliem un koncertiem. Sataisīju materiālus, un pirmdien no rīta tie jau bija gatavi.
– Kas tad tu īsti biji – maketētājs, fotogrāfs vai žurnālists?
Pamatā es joprojām biju maketētājs dizainers, taču tas, kur varēju izpausties, bija nakts pasākumi un pasākumi ārpus Jelgavas, kur neviens negribēja braukt. Bija talantīgi fotogrāfi, kas mācēja fotografēt, bet nebija ar mieru rakstīt. Notika kāds foršs pasākums, piemēram, “Rozā peldbaseins” Nākotnē, kur varētu sabildēt, bet tur savukārt neviens rakstošais negribēja doties. Līdz ar to no fotogrāfa nav īsti nekādas jēgas. Vai spēlē kaut kāda nezināma grupa Zaļeniekos – kuru tas interesē? Taču man tas likās interesanti un neradīja arī nekādas problēmas paralēli to atspoguļot. Savukārt uz nopietnās mūzikas koncertiem vai garajām intervijām ar režisoriem un diriģentiem devās citi žurnālisti, kuriem tas padevās labāk.
Man kā avīžu dizaineram bija vēl arī kāda cita problēma. “Ziņas” bija izņēmums, bet citās reģionālajās avīzēs bieži atnesa briesmīgas fotogrāfijas vai tām galīgi nepiemērotu tekstu. Nu nav iespējams no kakas uztaisīt konfekti! Tā es sāku iedziļināties fotogrāfijas būtībā un sadarbībā ar redakcijām taisīt labas prakses piemērus. Braukāt pa redakcijām stāstot un rādot – tas ir tas, kā jūs varētu uztaisīt. Mēģinājām par pamatu ņemt pasaules avīžu dizaina grāmatas, kas iznāca reizi gadā, un nacionālos izdevumus, bet neviens no tiem īsti neatbilda reģionālajai specifikai. Tas bija cits formāts, cits saturs, tāpēc nācās taisīt pašiem savus piemērus.
– Izklausās pēc nopietna veikuma reģionālās preses attīstībā.
Ja tu kā dizainers gribi jaunu dizainu, ir cieši jāstrādā ar redakciju un satura veidotājiem, pat jāmaina domāšana. Mēģinājām veidot dizainu tā, lai avīze izskatās labi, ar tematiskajiem blokiem, kuros bija mazāk teksta un vairāk vizuālā materiāla. Pielikumu izveide ļāva koncentrēties uz materiālu visas nedēļas garumā.
Jāatceras arī, ka tas bija interneta pirmsākumu laiks, kad nevarēja ierakstīt “Google”, piemēram, “prezidents, drukas kvalitātes bilde”. Tādas vienkārši nebija! Tātad vienmēr bija jāstrādā tikai ar savu saturu, jo svešu bija grūti dabūt vai nopirkt. Tas lika iespringt, bet tas bija arī foršs laiks, jo daudz ko varēja iemācīties.
Tolaik izveidojām arī kultūras sleju “Pretskats”. Redaktore mums neļāva komentāru lapā rakstīt par kultūru, savukārt mums ik pa laikam bija kāds komentārs vai pārdomas par kultūras notikumiem. Mēs nosaucām to par “Pretskatu”, jo komentārs reti bija tāds saulains bla bla bla. Parasti tur bija kāds dzēliens, kas iedod asumiņu. Mēs varējām atļauties to darīt, jo ir ierobežots skaits zīmju, kurās jāietilpst. Domāju, ka tam ir jēga, jo, līdzīgi kā audzinot bērnu, nevar visu laiku viņam teikt, ka viss ir forši, kādreiz ir jāpasaka, ka kaut kas nav sanācis, jo tad viņam būs stimuls palēkties augstāk.
– Par to būšanu par universālo kareivi ir kāds secinājums?
Ja tu esi tikko pabeidzis vidusskolu, čamdies apkārt, ir baigi forši būt universālajam kareivim, jo tā ļoti daudz ko uzzini un iemācies. Ir nepieciešams, lai tevi kāds atbalsta, kas nozīmē to, ka gan dod iespēju un novērtē, gan arī kritizē, lai neaizpeldi mākoņos un saproti, vai ej pareizā virzienā. Universālajam kareivim ir jāsaprot, ka nebūs tā, ka vienmēr visu varēsi izdarīt viens pats, kaut kādā brīdī ir jāprot savu darbu atdot citiem. Es pilnīgi simtprocentīgi esmu pārliecināts, ka nav tādu lietu, ko var tikai viens cilvēks. Kad saproti, ka neesi vislabākais, ka viss universs negriežas ap tevi, tad ir jāiemācās atlaist. Kaut gan esi uztaisījis kaut ko labu, vēl ir jāprot noformēt to tā, lai arī kāds cits to varētu tavā vietā darīt.
Es aizgāju no reģionālās preses, jo biju tur kļuvis par to universālo kareivi, kas aizpilda visus tukšumus, un tas bija par daudz. Vēlāk pārgāju uz ziņu aģentūru LETA, kur kopā ar komandu uztaisījām divus lielus projektus – izveidojām tv24 ir pirmsākumu un atjaunojām “letas” fotoarhīvu. Tā bija evolūcija, jo pienāca mirklis, kad mainījās nepieciešamība katrai redakcijai sūtīt savu fotogrāfu uz visiem koncertiem. Foto varēja paņemt no “letas”, kas piegādāja lielu daļu vizuālā satura. Kaut kādā ziņā es atgriezos turpat, maketēju un ar fotoaparātu braukāju pa nakts pasākumiem.
– Ap to laiku arī izveidoji savu portālu sv.lv?
Es to uztaisīju, vēl “Ziņās” strādājot, un tas joprojām darbojas arhīva režīmā. Ar sv.lv es ņēmos tādēļ, ka vizuālais saturs, kas tika saveidots, braukājot pa pasākumiem, bija daudz lielāks, nekā nepieciešams vienam izdevumam. Tādēļ to, ko nepaņēma redakcija, es publicēju, lai tas nepazustu. Tajā laikā redakcijā par Sergeju bija divi teicieni. Viens par to, ka Sergejam ir nepieciešams konstants kofeīna un nikotīna daudzums organismā, lai ar viņu varētu sarunāties, jo standartā maketētāji ir dusmīgie bubinatori, kuriem jārisina visādas problēmas. Un otrs – ja Sergejs pirmais ir redakcijā, tas nozīmē, ka viņš no redakcijas nav pazudis.
– Tavā portālā pārsvarā bija vizuālais materiāls vai arī kādi teksti?
Vairāk tās bija fotoreportāžas no pasākumiem, bet kaut ko arī rakstījām pie fotogalerijām. Lai saprastu kontekstu – tas ir laiks, kad “Delfi” un “Tvnet” ir ļoti maziņi, reģionālajiem un nacionālajiem laikrakstiem mājaslapas ir zem katras kritikas, jo visi vēl tikai mācās. Bija vairāki mazie portāliņi – alternative.lv, hc.lv, kas fokusējās uz kaut kādu noteiktu stilu pasākumiem. Savukārt sv.lv bija visi kultūras pasākumi, kas notiek Latvijā un Baltijā, un mums bija ļoti labs apmeklējums. Taču tas joprojām bija liels altruisms, jo mēs runājam par pirmsdigitālo ēru. Arī mūsu līdzekļi un laiks bija ierobežoti, bija jāstrādā pamatdarbs, lai vispār portāls varētu eksistēt, taču tas turpinājās diezgan ilgi, astoņus vai deviņus gadus.
Portāla pirmsākums ir laiks, kad vēl strādājām ar filmām, jo digitālo fotoaparātu nebija, pirkām filmas, sūtījām brīvprātīgos fotografēt. Mums visā Latvijā bija izveidojusies komanda ar cilvēkiem, kas bija ar mieru kaut kur skraidīt un darīt bez maksas. Tolaik foto kantoros ne tikai attīstīja bildes, bet arī skenēja negatīvus, un tad man no visas Latvijas sūtīja pa pastu diskus ar skenētām filmām uz Jelgavu. Es to apkopoju, apstrādāju un publicēju mājaslapā. Tas bija ļoti laikietilpīgs process, bet arī baigais entuziasms.
Doma bija tāda, ka tā ir kā noliktava lietām, kuras negribi izmest. Piemēram, tu izbraukā visu “Prāta vētras” tūri, taču pārdotas tiek tikai četras bildes, pārējās nevienam nav vajadzīgas, bet tev ir materiāls ar 100 bildēm. Kur tās likt, kam tās vajadzīgas? Labi, tad publicējam pie sevis un uzturam. Tagad tur kapsētas režīmā ir fotogalerijas, ko joprojām var apskatīt.
– Kāpēc rakstīji par kultūru, nevis, piemēram, sportu?
Aprakstīt sportu mani nekad īpaši nav interesējis. Arī sporta fotogrāfijai ir diezgan liela specifika. Ir lietas, ko pilnīgi simtprocentīgi zini, ka nedarīsi. Man bija nostādne, ka es nebildēju onkuļus, kas sēž pie galda, un zirgus, kas skrien pāri pļavām. Man šīs tēmas likās bezjēdzīgas.
Sports un politika ir tēmas, kur ļoti jābūt iekšā, un mani fascinē, ka ir fotogrāfi, kas spēj izsekot līdzi visam sižetam un nosaukt gandrīz katra dalībnieka vārdu. Es to īsti nevaru, varu fokusēties vai nu uz attēlu, vai sižetu. Koncertos vienmēr bijis vieglāk, jo organizatori ierobežo laiku, ko drīksti veltīt fotogrāfijai, piemēram, atļauts bildēt ir tikai pirmās trīs dziesmas. Un otrs ir tas, ka bieži vien ir iespēja sagatavoties iepriekš. Grupa dodas tūrē, un tu, braucot uz vairākiem koncertiem, jau aptuveni zini sižetu, zini, kur stāvēt, ko bildēt.
Vēl jāņem vērā, ka fotogrāfam uz vienu reportāžu tika iedoti četri kadri, maksimums, pieci. Bet man ir koncerts jābildē, es tā nevaru, man vajag vismaz astoņus kadrus! Tajā laikā uz skatuves bija ļoti populāri izmantot stroboskopus. Un ko tu dari? Ar kāju sit līdzi stroboskopu ritmu un vienlaikus mēģini noķert mirkli, lai kadrā kaut kas sanāktu.
– Ko tev kā personībai ir devis darbs medijos un piedalīšanās kultūras dzīvē?
Nekaunību, protams, tas ir ļoti svarīgi. Ir pierādījies, ka nav durvju, kas ir aizvērtas pavisam, nav loga, pa kuru nevar ielīst, un nav cilvēku, kurus nevarētu pierunāt runāt. Arī apziņu, ka vienmēr jācenšas fokusēties uz to, ka, darot kādu lietu, ir jābūt par to pārliecinātam. Nevar darbu atstāt pusratā, jo, tiklīdz darīsi pa bišķiņam, citiem zudīs ticība tev. Visu laiku ir jāevolucionē, tas ir pavisam noteikti. Jo tas, kas visiem patika vienu reizi, otrreiz jau liksies garlaicīgi, tādēļ nākamajā ir jātaisa kaut kas divreiz labāks.
Otra svarīgā lieta ir komandas darbs. Piemēram, esi bijis pa nakti Tallinā un septiņos no rīta atbraucis uz Jelgavu. Saproti, ka neesi strādātājs, tādēļ aizej uz konferenču telpu, nogulies, pirms tam neaizmirstot blakus maketētājiem uzlikt zīmīti, kur esi. Tu vienkārši čuči, un tevi neviens neaiztiek līdz vieniem dienā, kad atnes kafiju un saka: Sergej, tagad gan vajadzētu, lai tu pieslēdzies. Komandas darbs ir ļoti svarīgs, jo jūs strādājat zobratā. Var nepatikt kāds kolēģis, bet tajā brīdī, kad pēc desmit minūtēm lapa jāsūta uz tipogrāfiju, tu visu noliec malā un strādā.
– Tu esi bijis arī pasākumu rīkotājs un producents.
Jā, kopā ar komandām ir organizēti festivāli, Jūrmalas un Kauņas pilsētas svētki. Ar Mārtiņu Zviedri (un nevis Mārtiņu Beitiņu) piedalījāmies “Mēs tornim” un vēlāk Jaunās rokmūzikas festivāla organizēšanā. Četrus gadus menedžēju grupu “Iļģi”, mēs izdevām divas plates. Producenta darbs man bija diezgan daudz, tīri tāpēc, ka visu laiku biju tajā vidē un daudz ko pazinu. Piemēram, atnāk pie manis grupa un saka: Sergej, tu mācēji vāciņu samaketēt, un divas nedēļas vēlāk tu jau esi albuma producents un meklē ierakstu studiju. Tās kultūras lietas ļoti cieši vijās kopā.
Arī kafejnīcas “Leningrad” atvēršana bija stipri saistīta ar to, jo vienā brīdī, nepārtraukti satiekoties Vecrīgā, ir jāuzsauc kafija un konjaks tik daudz, ka ir vērts atvērt pašam savu krogu. Tas bija tāds secīgs solis uz priekšu. Kad piedzima otrais dēls, es sapratu, ka krogs un producēšana paņem ļoti daudz laika un gribu no tā atpūsties. Vēlāk atsāku strādāt poligrāfijas jomā. Poligrāfija jau ir tāda lieta, ar ko vienreiz saslimsti, un tas ir uz mūžiem.
– Un kā ar medijiem, ar to arī var saslimt uz mūžu?
Draugi, braucot no ārzemēm, vienmēr man atved kādu vietējo laikrakstu. Man ir avīzes no visas pasaules, stāv vesels arhīvs, visi kontinenti ir nosegti un gandrīz arī visas valstis. Man liekas svarīgi to saglabāt, jo drukātie masu mediji kā tādi noteikti beigsies. Ir ļoti dažāds termiņš, kad tas notiks, bet tas notiks. Ir brīnišķīgi piemēri pasaulē, ka digitālais saturs strādā veiksmīgi, – “New York Times”, “The Guardian” izcili transformē digitālajā vidē to, kas kādreiz bija iespējams tikai drukātā veidā. Bez šaubām, viņi iznāk arī drukātajā versijā, bet veiksmīgi attīsta arī digitālo saturu ar video, interaktīviem grafikiem, atlases principiem, un tas maina būtību.
Ļoti ilgi drukātais medijs ir bijis kā ceļa akmens, kas rāda tieši to, kas kādā brīdī ir aktuāls. Mēs varam aiziet uz bibliotēku, atvērt 40. gada avīzi un redzēt, kas tolaik bija svarīgi. Ziņot par to, kas notiek ikdienā, mēs protam arī tagad, tikai tiek izmantots cits informācijas nesējs. Tas, kas vēl nav līdz galam skaidrs, – kā šobrīd tiek veidotas fiksācijas vēsturiskajā šķēlumā un kā tās vēlāk varēs atrast. Jo arī privātie blogi ir nozīmīgi informācijas nesēji un tiem ir vēsturiska nozīme.
Savukārt reģionālais medijs vienmēr būs aktuāls, jo, piemēram, aizbraucot uz Daugavpili, mēs meklēsim vietējo informāciju par to, ko šeit var apskatīties un kur paēst.
– Kas dzīvē ir galvenais?
Oho, nu gan pajautāji! Domāju, nebaidīties. Būt pacietīgam, bet arī nebaidīties no izaicinājumiem un darīt lietas. Stulbākais ir apstāties un neko nedarīt.
– Ko tev nozīmē Jelgava toreiz un tagad?
Jelgavu atceros kā rūpniecisku pilsētu, kur deviņdesmitajos elektrības taupības nolūkos uz ielām slēdza ārā apgaismojumu. Mēs, visi skaistie, drosmīgie, spīdošie, esam no tā izauguši un tikuši ārā. Man nav tā, ka Jelgava būtu nemīlētā vecmāmiņa, kura bērnībā ir situsi un uz kuras kapu tu nekad nebrauksi. Bija ļoti izaicinoši, bet arī forši atcerēties un atbraukt vēlreiz. Jelgavu ar tās jocīgo raksturu ir patīkami arī šodien izbaudīt.
Domāju, laiks, ko pavadījām Jelgavā, ir ļoti daudz ko devis mūsu personībām. No vienas puses – tev tiek dotas supermilzīgas iespējas, no otras – tu visu laiku esi ar dubļiem sejā ikdienas realitātē. Kur vēl ko tādu iespējams piedzīvot? Jo īpaši tagad tas ir aktuāli, audzinot savus bērnus. Par ko mēs te vispār pārdzīvojam – nebija šokolādes muslis? Par ko tu vispār runā? Un tu visu laiku sevī apturi vēlmi pateikt – manā bērnībā gan mēs uztraucāmies par pavisam citām lietām.
– Var jau kādreiz pateikt, lai zina, ka pasaule var būt arī citādāka.
Man liekas, ka es vēl neesmu tik vecs, lai to teiktu. Man ir joks par to, kāpēc es klausos Latvijas Radio brīvo mikrofonu, – jo es trenējos vecumdienām. Katrs no mums kādreiz piezvanīs brīvajam mikrofonam, tas ir vairāk nekā skaidrs! Es klausos Latvijas Radio jau kādus desmit gadus un daru to, pārvietojoties mašīnā. Pārsvarā izvēlos vecas mašīnas, un tur ir tikai kasešu magnetofoni, un, ja ir tikai kādas septiņas “Sepultura” un viena “Nirvana” kasete, kuras izdrillētas uz visiem riņķiem, tad vienkārši vienā brīdī slēdz iekšā radio un trenējies vecumdienām.
