Par ceļiem tos grūti nosaukt – asfalta strēmeles ar laika un nokrišņu izkostajiem robiem, bedrītēm, bedrēm un dziļām smago kravinieku atstātajām risēm.
Par ceļiem tos grūti nosaukt – asfalta strēmeles ar laika un nokrišņu izkostajiem robiem, bedrītēm, bedrēm un dziļām smago kravinieku atstātajām risēm. Laikam jau tādēļ tos (neceļus) tik bieži remontē.
Tā kā nedzīvojam akmens laikmetā, pat ne pagājušajā gadsimtā, kad precizitātes mēraukla bija “gan jau kaut kā”, bet gan augsto tehnoloģiju laikmetā, jāsecina, ka arī veids, kā tiek remontētas mūsdienīgas automaģistrāles, ir atbilstošs laika un tehnikas sasniegumu garam.
Šoreiz neapsmaidīšu bedrīšu lāpīšanas praksi Jelgavas ielās, kad viens večuks ar dēļa galiņu plakšķina mīksto masu, izlīdzinot svaigāko ielāpu jau tā biezajā ielāpu “tortē”. Tā vietā iekāpju līdzās kādam autobraucējam, lai mērotu ceļu no Tērvetes uz Rīgu un atpakaļ.
Tas, par ko zūdījās šoferi ziemas mēnešos (asu šķembu kārta, kas pamazām vien tika rikošetēta pret vieglo automašīnu vējstikliem), nu ir garām: pāri palikusī akmeņaino ložu kārta sekmīgi pārceļojusi no asfalta seguma ceļmalas grāvjos. Taču ap Zaļeniekiem sākas šīs sezonas sodība. Lai gan šķībi uzslietās pagaidu ceļa zīmes reglamentē kustības ātruma ierobežojumu (50 km/h), pretī viena pēc otras skrien automašīnas ar vismaz divtik lielu ātrumu. Mans šoferītis, sakodis zobus, “čunčina” vien ar atļautajiem 50 kilometriem stundā. Saku: vecīt, neesi muļļa, arī tu taču vari paskriet ātrāk! Viņš attrauc, ka opelīša vējstikls neesot loterijā laimēts… Tieši tajā brīdī atskan tāds kā šāviens, kā plīkšķis, un autiņa logā – pamatīga plaisa tieši pa vidu šofera redzes laukam! Vainojama ceļu lāpīšanas tehnoloģija: svaigi liktajiem asfalta ielāpiem nezin kādēļ tiek uzkaisīta samērā rupja grants, kas to vien gaida, lai ietriektos stiklos…
Pēc pāris kilometriem ceļa malā rosās paši remontētāji. Viens viņu vāģis – tāds kā trumulis uz riteņiem, no tā pa šļauku plūst gudrons, asfalts vai kāds cits piķis, pulverizatoru vicina centīgs darbarūķis, bet viņu saskatīt kavē kortežu noslēdzošā automašīna, kuras galvenā funkcija, šķiet, ir vazāt uz pakaļējā borta ceļa zīmi, kas brīdina: te nopietni vīri garantē pamatīgus mēslus! Par to mēs, savā opelīti braucot, pārliecināmies, tikko esam lēnītēm tikuši līdz vīram, kuram rokā “šprice” ar melno šļācienu. Protams, tas trāpa tieši pa mūsu vāģīti, nu tā viena mala līdz pat logiem kļūst asfaltētāka par pašu asfaltu.
Pēc tam, protams, pamatīgi izkratāmies pa Jelgavas (it kā ielu) bedrēm, puslīdz ciešami tiekam līdz Rīgai un dodamies mājup, nosprieduši, ka ceļā tomēr derētu apstāties, “pārpīpēt” līdzšinējās likstas un aplūkot opelītim nodarīto skādi. Reizē pamanām ceļa zīmi ar soliņu un eglīti, kas atbilstoši ceļazīmes standartam kaut kur starp Cenām un Dalbi sola labiekārtotu atpūtas vietu. Priecīgi iegriežamies un nokļūstam… Piedodiet, tā nav pat ateja. Ne slapja, ne sausa, nekādā ziņā Eiropas līmeņa, bet tik un tā tik bezgala mūsdienīga (ieskaitot smirdoņu un dažādas driskas). Saraukuši degunus, nožēlojam, ka esam iegriezušies, un metam loku, lai tiktu no šīs kloākas laukā. Taču pēkšņi… visas četras opelīša riepas driskās gan! Jo uz asfaltētā laukuma vesels kultūrslānis pudeļu lausku.
Tagad sēžam, gaidām “tehnisko palīdzību” un prātojam: ko sūdzēt tiesā – ceļu remontētājus, pārgalvīgos pretimbraucējus vai ceļa zīmju izlicējus, kas ar mānīgiem paņēmieniem ievilina lamatās lētticīgos braucējus?
Skaidrs ir tikai tas, ka 21. gadsimtā esam pelnījuši ja ne labākus ceļus un pārmodernākās asfaltēšanas tehnoloģijas (gan jau tām vienkārši trūkst naudas), tad vismaz cik necik civilizētu attieksmi pret tiem, kas atrodas ceļā.
