Jo biežāk esi kopā ar mazu divgadnieku, kuram sakrājušies svarīgie «kāpēc», jo vairāk saproti, ka arī it kā nozīmīgais ir mazsvarīgs, viss ir pārejošs un gaišs.
Jo biežāk esi kopā ar mazu divgadnieku, kuram sakrājušies svarīgie “kāpēc”, jo vairāk saproti, ka arī it kā nozīmīgais ir mazsvarīgs, viss ir pārejošs un gaišs. Vai tiešām vienmēr viss tik nopietni jāuztver?
No malas skatoties, – tik viegli būt mazam bērnam, un tā vien gribas kaut uz īsu brīdi pagriezt laiku atpakaļ, lai sajustu to brīvību un bezrūpību, kas mirdz viņa acīs. Mazais nesaprot (vai nezina), ko nozīmē apvainoties, dusmoties un turēt ļaunu prātu. Nesaprot, kāpēc kāds neatgriezīsies nekad un citam viņu redzēt negribas. Cik ātri niķis uznāk, tik ātri arī pāriet. Bet kāpēc tas bijis, vai tas ko mainīja, tas paliek mazsvarīgs. Redz, sīcis par to galvu nelauza. Bet pieaugušie tomēr bieži vien it kā aizmirst savu niķi, toties dziļi prātā patur aizvainojumu vai pāridarījumu, nespēj vieglu roku to atmest.
Un pēkšņi zināmā patiesība kā apgaismība nāk prātā – ka tieši mazā rakara smaids, smieklīgie apgalvojumi un jautājumi spēj novērst domas no apkārt notiekošā, kas šajā brīdī ir licies varen nozīmīgs.
Tā reiz sēdēju viena savās domās, ka nav tā, kā gribētos, ka nepareizi iegriezies ceļš un neizdodas iecerētais. Vienai drūmai domai sekoja nākamā, un pārējās jau pašas nelūgtas bija klāt. Te pēkšņi istabas durvis pavēra mazā princesīte, brāļa krustmeita, un sacīja: “Ejam pa trepēm!” Vai viņu interesē, kas ar tevi? Nē, tāpēc vienā mirklī drūmums kā ziepju burbulis izgaisa, un sapratu, ka varbūt nav svarīgi. Un mēs gājām kāpelēt. Viņa čaloja kā mazs strautiņš. Visa uzmanība bija jāvelta meitenei. Šķiet jocīgi, ka viens mazs ziķeris aizdzen prom no ikdienas, no visa, kas tajā brīdī ārpus redzesloka.
Spēlējoties ar viņu, arvien vairāk gribas kādu laiku padzīvot bērnībā, “paņemt atvaļinājumu” un nedēļu doties tur, kur būts pirms gadiem. Kā apburtai pa lapām brist un tās lidināt gaisā. Trīsdesmit un vairāk reižu kāpt pa trepēm augšā, lejā un nesūdzēties, ka jau apnicis. Zīmēt un līmēt, kaut neproti! Jautāt un saņemt atbildes tāpat vien. Darīt to, kas bija aizmirsts, līdz satiki mazo saulstariņu.
Bet tā vajag mazliet un pa retam. Arī šo sajūtu – būt prom no visa, atrasties maza bērna uzmanības centrā un domāt, kā viņš. Pavadīt brīžus ar “kāpēcīti” ir jauki un arī nepieciešams. Tas ienes citas izjūtas, gaišumu un dzīvesprieku, kas mazajās ačtelēs vēl ilgi nedzisīs.
