Katra pirmā reize atmiņā mēdz saglabāties visspilgtāk un krāsaināk.
Katra pirmā reize atmiņā mēdz saglabāties visspilgtāk un krāsaināk. Tāpat ir arī ar atmiņām par pirmo reizi, kad vēlēšanu kastē tiek iemests biļetens.
Lūk, kādu savu pirmo vēlēšanu dienu atceras Māris, kam pašlaik ir 24 gadi, un kas nolēmis balsot arī šogad.
«Pirmās vēlēšanas man un ļoti daudziem maniem dienesta biedriem bija īsti svētki. Latvijas armijā biju nodienējis tikai mēnesi, taču vispārējie apstākļi bija tik nežēlīgi, ka lielākus svētkus, kā kaut uz brīdi pabūt brīvībā, bija grūti iedomāties.
Vēlēšanu laikā dienēju mācību centrā Lilastē. Tuvākais vēlēšanu iecirknis atradās Carnikavā. Jau no rīta visus mācību centra zaldātiņus nostādīja ierindā un lika soļot uz dzelzceļa staciju, kur mūs iesēdināja vilcienā. Kad nokļuvām pie vēlēšanu iecirkņa, izrādījās, ka tur jau priekšā ir liela rinda. Visi kā viens par šo atklājumu bijām ļoti priecīgi, jo, pateicoties garajai rindai, mums bija iespēja kaut nedaudz ilgāk pabūt brīvībā. Kamēr daži kārtīgākie karavīri (arī es viņu vidū) gaidīja savu kārtu, citi izmantoja iespēju «pa kluso» ātri izdzert kādu aliņu tiesa gan, pēc tam viņiem nācās košļāt ļoti daudz košļeņu, jo, ja priekšniecība būtu saodusi nebūtu labi.»
Māris bija viens no retajiem, kas kārtīgi balsoja daudziem zaldātiņiem tīkamāk likās biļetenus aprakstīt ar īpatnējiem jociņiem, kā arī tos izrotāt ar zīmējumiem.
«Kad beidzot visi karavīri bija izpildījuši savu pienākumu pret valsti, nācās doties atpakaļ uz mācību centru, kurā mūs jau gaidīja nepatīkamas nodarbības. Taču arī atpakaļceļā gadījās vēl kāds prieciņš nezināmu apstākļu dēļ vilciens kavējās apmēram 40 minūtes. Zaldātiņiem kļūme uz dzelzceļa dāvāja vēl brīdi brīvībā.
Nākamajā gadā, kad biju jau krietni labāk «iekārtojies», Latvijā notika pašvaldību vēlēšanas. Tad gan, sakarā ar krietni brīvāku atmosfēru, bija dažnedažādi piedzīvojumi.
Citādākas izjūtas ar vēlēšanām saistās Gitai, kas vēlēšanu laikā, protams, nebija armijā.
«No rīta piecēlos un godīgi gāju balsot, tiesa gan, centos to nokārtot maksimāli ātri, jo nedz toreiz, nedz arī pašlaik par politiku īpaši daudz nezinu. Atceros, ka savu balsi gāju nodot tuvākajā vēlēšanu iecirknī jaunajā slimnīcā. Kad nokļuvu līdz kabīnei, veikli sameklēju sarakstu, par ko balsot, un gāju projām. Toreiz man šis pasākums likās diezgan smieklīgs. Šajās vēlēšanās balsoju par sarakstu, kurā bija mammas brālēns savējie jāatbalsta. Tomēr, kaut arī balsoju, Saeimā mammas brālēnam neizdevās tikt.
Arī šogad noteikti iešu vēlēt, tikai pagaidām vēl īsti nezinu, par ko.»
Tonijs pirmajā reizē balsot gāja tādēļ, ka visi gāja, un negribējās tā īpaši «izlekt» ar neiešanu.
«Izskatīju visu partiju programmas, un, kura likās vispieņemamākā, par to arī balsoju. Tiesa gan, arī ģimene balsoja par to pašu sarakstu, un iespējams, tas ietekmēja manu pozīciju. Taču pašlaik gan viss mainījies ģimenei ir sava nostāja, man sava, un neviens šo viedokli nevar ietekmēt. Atšķirībā no pirmās reizes, šogad es jau ļoti laicīgi sāku domāt, kuru partiju izvēlēties, un kopš lēmumu pieņēmu neesmu to mainījis.
No pirmajām vēlēšanām atceros, ka man dikti patika vēlēšanu kabīnes. Man liekas diezgan īpatnēji tas, ka vēlēšanām jānotiek tik lielā slepenībā. Bija baigi jocīgā sajūta, ka eju slēpties, lai citi neredzētu, par ko balsoju, jo patiesībā, ja reiz mēs balsojam par kādu, tad tā ir mūsu pārliecība, un nez vai par pārliecību būtu jākaunas.»
