Šī nedēļa visai kristīgajai pasaulei pagājusi zem sēru zīmes. Domāju, ne tikai kristieši savās domās ar skumjām atvadās no dižena cilvēka, kas centās šo pasauli padarīt labestīgāku, mierīgāku.
Šī nedēļa visai kristīgajai pasaulei pagājusi zem sēru zīmes. Domāju, ne tikai kristieši savās domās ar skumjām atvadās no dižena cilvēka, kas centās šo pasauli padarīt labestīgāku, mierīgāku.
Pagājusī nedēļa nav izņēmums, un plašsaziņas līdzekļi atkal stāsta par negācijām sabiedrībā, sociālajā jomā un ekonomikā, kā arī starpnacionālā līmenī. Tas pastāvīgi liek domāt, ka ne gluži visu mums izdodas virzīt tā, kā būtu vēlams, kā gribētos. Tā tas ir arī izglītībā, ar kuru ilgu laiku mūsu valstī eksperimentējām, bet pašlaik mēģinām kļūdas vērst uz labo pusi. Šīs lietas skumdina, tomēr pasaule allaž bijusi dažādās krāsās, tajā bēdas mijas ar prieku, darbs – ar atpūtu.
Liels gandarījums ir par kārtējo iespēju piedalīties kopprojektā – Imanta Kalniņa oratorija ar Imanta Ziedoņa vārdiem “Dzejnieks un nāra” apvienojusi korus no Ogres, Dobeles un Jelgavas. Šonedēļ koncerts jau notika Ogrē. Četru izpildījumā iesaistīto mūsu pilsētas koru vidū ir arī 4. vidusskolas “Spīgana”. Šo projektu virza kora “Zemgale” diriģents Aigars Merijs – Meri. Gribu paust gandarījumu, ka Jelgavā ir šāds enerģisks un godkārīgs šā vārda labākajā nozīmē cilvēks, kuram pa spēkam īstenot drosmīgas idejas.
Līdztekus ierastajiem ikdienas darbiem – skolas vadīšanai, kora un orķestra, direktoru sanāksmēm un vēl, un vēl – visu šo nedēļu esam cītīgi gatavojušies savas skolas 60 gadu jubilejai.
Vai tas ir daudz vai maz? Protams, ir skolas ar nesalīdzināmi lielāku stāžu un ir ne mazums jaunākas un pavisam jauniņas. 60 gadu ir savdabīgs skaitlis. Tas iekļaujas viena cilvēka mūža atmiņās, un ir cilvēki, kas izdzīvojuši visu skolas vēsturi.
60 gadu ir arī pietiekami daudz, lai izveidotos tradīcijas, sakrātos nopelni un piepildītos atmiņu albumi, paaudžu pēctecībā tiktu iemīļoti un leģendām apvīti skolotāji. Arī tādi mums ir.
Skola izdzīvojusi daudz – sākot no pēckara gadu represijām, cauri komunistiskās ideoloģijas stagnācijai, kaklauta mezgliem un komjauniešu sanāksmēm līdz atmodai un brīvības laikam. Cauri visam saglabāta sava aura, sava vieta un loma pilsētā, it sevišķi Pārlielupē.
Par sevi liek manīt arī organizatoriskā darba stress un rūpes, vai par visu ir padomāts, vai pagūts izdarīt, vai nekas un neviens nav aizmirsts.
Jubilejas nedēļā esam iesvētījuši savu jauno karogu, tā gobelēnā iestrādāta jaunā skolas simbolika. Esmu pārliecināts, ka šis pacilājošais un svinīgais notikums ir būtisks tieši tagadējiem skolēniem un būs viens no spilgtākajiem momentiem viņu atmiņās par skolu.
Esmu pateicīgs visiem, kas palīdzēja šajā grūtajā nedēļā.
