Ja vecāki aizņemti darbā un pienācis brīvlaiks, ko gan darīt vieniem mājās? Mūsdienās problēmu nav – var ieslēgt datoru, televizoru, var kaut ko paspēlēt telefonā. Lai brīvlaika nedēļa izvērstos mazāk tehnoloģiska un ja ir iespēja vecākiem atvaļinājumu izvēlēties šajā laikā, jauks variants ir kaut kur doties kopā. Izvēlējāmies salīdzinoši netālu galamērķi, kas arī draudzīgāk maciņam.
Lietus dienas vilinājums
Ceļā dodamies otrdienā no rīta. Jau tuvojoties Latvijas–Lietuvas robežai, līst plīkšķēdams un turpina līt visu dienu. Braucot mašīnā, spriežam, kas gan nekait – sēdi siltā auto un priecājies par apkārtni. Nu un tad, ka līst. Lietainā dienā, arī mājās esot, nekur negribas doties un visu dienu noslinko telpās. Pirmajā ceļojuma dienā pamatā sanāk braukt, jo jāšķērso visa Lietuva un jātiek līdz Varšavai, kur rezervēta pirmā naktsmītne, tāpēc draudzīgi vienojamies, ka lietus mūs vispār netraucē. Izklaidējamies, vērojot un apspriežot aiz loga redzamās ainavas. Diskutējam, ko par šādiem laikapstākļiem domā govis, kas gan Lietuvā, gan Polijā vēl ganās laukā. Tur tiešām novērojams krietni vairāk ganāmpulku nekā Latvijā. Daudz redz gotiņas pa vienai, trim, četrām. Pie govju tēmas atgriežamies arī atpakaļceļā, kad Suvalku apkaimē ieraugām pirmos apsnigušos laukus un govis, kas vēl arvien ganās ārā. Spriežam, ka govis mielojas ar zāles smūtiju (zāli savienojumā ar sniegu).
Pirmās dienas pēcpusdienā un vakarā nekas īpašs nav iecerēts, vien paēst un atpūsties pēc brauciena. No rīta plāns doties uz Kopernika zinātnes centru Varšavā, jo šis ir skolēnu brīvlaika ceļojums ar viņiem interesējošiem izklaides elementiem.
Jau centra nosaukums liek mazliet izglītoties un pameklēt papildinformāciju, lai izstāstītu bērniem kaut ko vairāk par Nikolaju Koperniku, kurš plašāk zināms kā viens no heliocentrisma koncepcijas astronomijā pamatlicējiem.
Dzirdēts, ka apmeklētāju zinātnes centrā var būt tik daudz, ka biļešu tirdzniecība var tikt pārtraukta, tāpēc tās pat rekomendēts iegādāties laikus internetā. Mēs gan to neizdarām ar domu, ka nedēļas vidū darbadienā nevar būt tik daudz ļaužu. Pie biļetēm arī tiekam, tomēr priekšstats, ka darbadienā tur nebūs apmeklētāju, tiek apgāzts ātri vien. Centrā mudž lielākas un mazākas skolēnu grupas.
Atliek vien izteikt nožēlu, ka Latvijā vēl nav izveidots šāda veida un izmēra zinātnes centrs, varbūt tas uzlabotu mūsu skolēnu zināšanas fizikā, ķīmijā un bioloģijā. Skolēni ar skubu metas sakārtot cilvēka iekšējos orgānus pareizajās vietās (tāda ir viena no iespējamajām aktivitātēm, kas noteikti palīdz atcerēties, kā izskatās sirds, kā smadzenes un kā aknas). Neskaitāmos stendos iespējams iepazīt visdažādākos fizikas likumus un piedalīties eksperimentos. Laiks paiet nemanot. Jāatzīst gan godīgi, bezgalīgi to izturēt nevar – apkārt valdošais ņudzeklis un koncentrēšanās uz veicamajiem uzdevumiem vieš sagurumu.
Zinātnes centra apakšējā stāvā izvietota gana plaša ēdnīca, bet jārēķinās, ka tieši pusdienlaikā tur cilvēku būs daudz. Skolēnu grupas izmanto iespēju arī rezervēt galdus, tādēļ, ja esat ieradušies reizē ar daudzām grupām un arī individuālajiem ēdājiem, var būt problēmas atrast sev brīvu vietu.
Āfrika rūķu pilsētā
Pēc Kopernika zinātnes centra apmeklējuma mūsu ceļš ved prom no Varšavas. Nākamā naktsmītne rezervēta Vroclavā. Atkal iemesls palasīt informāciju par šo Polijas pilsētu, kam vēsturē nācies pat mainīt savu piederību. Līdz Otrajam pasaules karam Breslava (vācu – Breslau) bija ievērojams vācu kultūras un zinātnes centrs. Kara laikā tā stipri nopostīta, jo 1945. gadā pilsētā notika sīvas kaujas. No 14. gadsimta līdz 1945. gadam vairākums Vroclavas iedzīvotāju bija vācieši, kas pēc Otrā pasaules kara, pamatojoties uz Jaltas un Potsdamas konferences lēmumiem, tika padzīti no pilsētas.
Jaunākajai meitai īpaši patīk stāsts par Vroclavas rūķiem – tie ir īpaša pilsētas vizītkarte, un rūķu figūras lielā skaitā sastopamas visdažādākajās vietās. Iebraucot pilsētā, meita jau naski ierauga pārīti, pirms mums vēl ienāk prātā pēc tiem lūkoties. Interesanta ir rūķu vēsture. To aizsākumi meklējami 80. gados – rūķu izvietošana sākusies kā miermīlīgs pagrīdes protests pret komunisma režīmu. Mākslinieku kustība “Oranžā alternatīva” tā protestēja pret komunistiskā režīma centieniem cenzēt publisko telpu. Rūķi dažādās formās un veidos sāka parādīties ielu protestos, zīmējumos un citur. Turklāt medijos valdības cīņa ar rūķiem likusi tai izskatīties vienkārši muļķīgi. Nu rūķu pilsētā saradies pat daži simti, un katru gadu septembrī Vroclavā tiek svinēti viņiem veltīti svētki.
Pa ceļam uz šo Polijas pilsētu interneta dzīlēs izlasām, ka Eiropā esot tikai trīs pilsētas, kas tiltu skaita ziņā pārspēj Vroclavu. Šo faktu atceramies, meklējot savu naktsmītni, jo konstatējam, ka ceļā uz to pārbraucam pāri kādiem četriem pieciem tiltiem.
Vroclavā mūsu mērķis ir zooloģiskais dārzs, kurā mājvietu radis “Afrykarium” – speciāli Āfrikas faunai radīta ēka. Aprakstos par pilsētu tas tiek piesaukts kā viens no interesantākajiem objektiem. Ieejas biļetes atsevišķi nav jāpērk, tas iekļauts zooloģiskā dārza biļetes cenā (kas nav dārga). Lai gan aptuveni nojaušam, kas šādā apskates objektā varētu būt, “Afrykarium” mūs pārsteidz. Ja dodaties ekskursijā ar bērniem, zoodārzu Vroclavā noteikti ir vērts iekļaut kā vienu no galamērķiem.
Ierastās čehu klintis
Šķiet, čehiem klintis ir pavisam ikdienišķa ainavas sastāvdaļa. Braucienos esam apmeklējuši jau vairākas, šajā iekļaujam vēl neredzētas. Izlemjam izstaigāties Klokočes (Klokočske skaly) klinšu takās. Vispirms jau jautrību sagādā aplikācija “Waze” – ievadot klinšu nosaukumu, pat nenojaušam, ka tā mūs aizvedīs tiešajā nozīmē uz klinti. Izkāpuši no mašīnas, nevaram saprast, kur gan varētu būt takas sākums. Izrādās, esam atbraukuši augšā uz pašu klinti. Tā nu pastaigu pa taku sākam no netradicionālāka punktā. Kā jau pieredzēts citos līdzīgos Čehijas apskates objektos, iespaidīgie klinšu skati liek elpai aizrauties.
Iebraucot ļoti mazajā ciematiņā, kur ir mūsu naktsmītne, uz mirkli domājam, ka navigācija mūs ved nakšņot baznīcā, bet viesu nams ir tai pretī, šķērsojot mazu ieliņu. Izrādās, esam noīrējuši istabu vietējā saimniecībā, kas nodarbojas ar sidra ražošanu. Protams, iegādājamies vietējo ražojumu pagaršot. Saimniece mums arī iesaka restorānu blakus ciemā, kur pavakariņot. Tur nobaudām tiešām gardu vietējo maltīti.
Čehijā vēl paredzēts atgriezties, bet pirms tam mazliet jāiebrauc Vācijas pusē, lai apmeklētu pastaigu taku kokos. Tādas Vācijā ir vairākas, tāpat arī Čehijā var atrast ne vienu vien. Esam izvēlējušies taku tuvu Čehijas robežai – “Baumwipfelpfad” Bavārijas meža apgabalā. Arī par šo objektu esam patīkami pārsteigti. Aplūkojot informāciju internetā, šķita, ka tur mūs sagaida vienkārši pastaiga pa koka laipu lielas olas formā, bet realitāte izrādās daudz interesantāka. Visas takas garumā ir izveidoti interesanti pieturas punkti un uzdevumi jaunākajai paaudzei (novērojam, ka tos nesmādē arī pieaugušie), bet pati pastaigu taka ir jauka. Ne jau katru dienu sanāk pastaigāties tādā augstumā, ka tuvumā var aplūkot čiekurus egļu galotnēs.
Nolemjam turpmākajos ceļojumos iekļaut vēl kādu no šāda veida takām salīdzinājumam. Vēl atgriežamies uz naktsmītni čehu pusē (tur tās ir krietni lētākas) – Františkovi Lāzņē (Františkovy Lazne). Tā ir kūrortpilsēta, kuras būvi 1793. gadā ar īpašu dekrētu licis sākt imperators Francis I. Apkārtnes minerālūdeņi un ārstnieciskās dūņas drīz vien iemantojušas popularitāti, jo uzskatīts, ka tās efektīvi dziedina sirds, uroloģiskās, ginekoloģiskās un reimatisma kaites.
Pilsētas ielas veido kompaktu tīklu ap galveno ielu. Ēkas celtas klasicisma stilā. Pilsēta godam izvairījusies no industrializācijas buma un saglabājusi savu zaļās un mierpilnās oāzes raksturu. Spriežam, ka īsti nav skaidrs, vai šajā pilsētā mīt arī vietējie, jo, vismaz pa pilsētas centru pastaigājoties, šķiet, ka ēka pie ēkas ir grezna viesnīca vai spa centrs.
Secinājums ir viens – ne jau vienmēr vajag lielu naudu, lai dotos ceļojumā, arī nebraucot tālu, var atrast ļoti interesantas vietas un ainavas.
