Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs “Ziņām” sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz septembri pilnīgi citā laikmetā.
2007. gada 20. septembrī Elizabete II kļuva par Lielbritānijas visu laiku vecāko monarhu – viņa bija pārdzīvojusi iepriekšējo rekordisti savu vecvecmāmiņu karalieni Viktoriju, kas nodzīvoja 81 gadu, septiņus mēnešus un 29 dienas (no 1819. līdz 1901. gadam). Karaliene gan vismaz ārēji šim faktam nepievērsa nekādu uzmanību, Bekingemas pilī nekādu atzīmēšanas pasākumu nerīkoja. Viktorijas kā visilgāk valdījušā monarha rekordu Elizabete pārspēja 2015. gada 9. septembrī. Viņu Vestminsteras abatijā kronēja 1953. gada 2. jūnijā 27 gadu vecumā ne tikai kā Anglijas, bet arī kā Britu sadraudzības (Apvienotās karalistes) valstu, Kanādas, Austrālijas, Dienvidāfrikas karalieni. Viņa ir arī 11 Karību salu karaliene.Karalienei Elizabetei II pieder arī virkne citu rekordu. Viņa kā pirmais Lielbritānijas monarhs nosūtīja vēstījumu uz Mēnesi, savas pils dārzā sarīkoja publisku koncertu, pirmā lietoja e-pastu. Vēsturiska bija viņas dalība Londonas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā demonstrētajā videoierakstā kopā ar populāro aktieri Danielu Kreigu aģenta 007 tēlā.
1522. gada 21. septembrī Vitenbergā (tagad – Vācijas Federatīvajā Republikā) Lotera tipogrāfijā iespieda Martina Lutera no sengrieķu valodas vācu valodā tulkoto un Lūkasa Krānaha ilustrēto Jauno Derību. Pirmos 5000 eksemplārus izķēra praktiski acumirklī, decembrī iznāca otrais izdevums, bet 1533. gadā tādu bija jau septiņpadsmit. 1534. gadā parādījās arī Vecās Derības tulkojums, kas noslēdza vācu Bībeles veidošanu. Līdz M.Luteram eksistēja astoņpadsmit grāmatu grāmatas vācu versiju, bet tās jūtami atpalika no viņa tulkojuma gan precizitātē, gan vārda meistarībā. Beidzot Svētie Raksti kļuva saprotami un pieejami visiem un nospēlēja būtisku lomu desmitu sadrumstalo vācu valstiņu kopējās nacionālās valodas veidošanā. Pirmo reizi latviešu valodā Bībeli pārtulkoja Alūksnes mācītājs Ernests Gliks. Jaunā Derība iznāca 1685. gadā, bet Vecā Derība – 1689.gadā.
1827. gada 22. septembrī Džozefs Smits, mazizglītots 22 gadus vecs lielas Ņujorkas štata fermeru ģimenes atvase, paziņoja, ka viņam eņģelis norādījis vietu, kur apraktas zelta plāksnes ar Svētajiem Rakstiem. Jau 14 gadu vecumā Jēzus Kristus viņam paziņojis, ka visas reliģiskās konfesijas sevi izdzīvojušas, tāpēc jāievieš jauna. Plāksnes saturējušas senebreju pravieša Mormona mācību un Amerikas indiāņu vēsturi – tie esot divpadsmitās izraēļu cilts atzars un pirms 2500 gadiem Amerikā glābušies no babiloniešu vajāšanas. Tekstus, kurus pusanalfabēts Dž.Smits esot ar kādu maģisku kristālu palīdzību pārtulkojis no “reformētas ēģiptiešu valodas”, viņš apkopoja 1830. gadā izdotajā “Mormona grāmatā” un dibināja Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus baznīcu, biežāk dēvētu par mormoņu konfesiju. “Mormona grāmata” kopā ar Bībeli veido šī reliģijas novirziena teoloģisko pamatu. Mūsdienās ASV dzīvo apmēram 4,5 miljoni tās piekritēju, mormoņu pārstāvniecības darbojas arī Latvijā. Pati konfesija gan ir sašķēlusies – fundamentālisti, kuri uzskata sevi par vienīgajiem īstenajiem kristiešiem pasaulē, veido totalitāru sektu – dzīvo noslēgtās kopienās, gan apģērbā, gan sadzīvē kritiski attiecas pret mūsdienu jauninājumiem (televizori un mobilie telefoni ir aizliegti, bet atļauts internets) un piekopj daudzsievību.
1960. gada 24. septembrī vairāk nekā 900 ASV armijas karavīru, kurus uz Arkanzasas štata Litlrokas pilsētu nosūtīja prezidents Dvaits Eizenhauers, izklīdināja vairāku tūkstošu rasistiski noskaņoto cilvēku pūli, kas ielenca vidusskolas ēku (tajā līdz šim mācījās tikai balto bērni), lai neielaistu deviņus melnādainus skolēnus. Bērni skolā mācīties ienāca desantnieku vienības apsardzībā. Tā valstī tika izbeigta rasu segregācija (vismaz atklāta), ko ASV Augstākā tiesa bija aizliegusi jau 1954. gadā. Pēc mēneša tumšādainie skolēni uz skolu jau devās bez apsardzes, bet novembrī no Litlrokas aizgāja pēdējās armijas vienības. Lēmumu par armijas izmantošanu prezidentam D.Eizehaueram pieņemt nebija viegli, tas izraisīja milzu protesta vilni dienvidu štatos, kur rasistiskie uzskati bija visspēcīgākie. Viens no ASV senatoriem pat paziņoja – ja viņš būtu Arkanzasas štata gubernators, prezidentam “sadotu tā, ka tam par maz neliktos”. Diezin vai toreiz kādam varēja ienākt prātā, ka pēc piecdesmit gadiem ASV vadīs tumšādains prezidents…
1812. gada 25. septembrī Vladimiras guberņas Simu ciemā (Krievijā) no kaujā gūtajiem ievainojumiem mira izcilais krievu karavadonis 1812. gada kara ar Napoleonu varonis Pjotrs Bagrations. Asiņainajā Borodinas kaujā viņš komandēja krievu karaspēka kreiso spārnu. Mēģinot ieņemt krievu nocietinājumus, Napoleona armija cieta vissmagākos zaudējums. Kaut arī lielgabala šāviņa šķemba bija ievainojusi ģenerāļa gurnu, viņš turpināja vadīt kauju, līdz sabruka no pārāk liela asins zaudējuma un drīz mira savas radinieces lauku īpašumā.1839. gadā karavadoņa pīšļus pārapbedīja Borodinas laukā speciāli celtā kapličā. Pēc 100 gadiem boļševiki kapliču uzspridzināja, un Krievijas patriota pīšļi izkaisījās vējā.
1087. gada 26. septembrī par Anglijas karali kronējās Vilhelms Rudais, Vilhelma I Iekarotāja trešais un iemīļotākais dēls. Viņa tēvs 1066. gadā, vadot normaņu (vikingu) karaspēku, Hastingas kaujā satrieca angļus, iekaroja Angliju un kļuva par tās valdnieku. Tēvs vecākajam dēlam Robertam novēlēja Normandiju, bet Vilhelmam piešķīra zemes Lamanša otrajā pusē – Anglijā. Valdonīgais un nodevīgais Vilhelms drīz vien Normandiju brālim atņēma un vēl sev pakļāva Skotiju (sagūstot un sodot ar nāvi tās karali), Velsu un Menas salu.1110. gadā, medījot kopā ar savu brāli Henrihu, Vilhelms ar bultu tika ievainots mugurā. Nav skaidrs, vai slepkavību pasūtīja Henrihs, bet pilnīgi droši zināms, ka, atstājis brāļa ķermeni mežā, viņš steidzās sagrābt troni un valsts kasi un kļuva par Anglijas karali Henrihu I Boklerku. Šo iesauku, kas franču valodā nozīmēja ko līdzīgu “Grāmatniekam”, Henrihs ieguva par māku rakstīt un lasīt – tajos laikos tas bija liels retums. Viņa slavenais tēvs bija pilnīgs analfabēts.
