Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs “Ziņām” sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz septembri un oktobri pilnīgi citā laikmetā.
1996. gada 27. septembrī Afganistānā bijušo garīgo semināru studentu organizācija “Taleban” padzina valdību, izpildīja nāves sodu prezidentam – “padomju lelli” izvilka no patvēruma ANO birojā, piekāva, nošāva un pakāra – un pārņēma vadību valstī. Daļa afgāņu cerēja, ka talibi spēs apvienot ilgajā konfliktā nogurušo valsti. “Taleban” paziņoja, ka veidos tīrāko islāma valsti pasaulē, ieviesa miesassodus un locekļu amputācijas par dažādiem noziegumiem. Tas iznīdēja korupciju, ieviesa likuma varu, nodrošināja kārtību. Sievietes pilnībā izslēdza no sabiedriskās dzīves, tās zaudēja iespēju iegūt izglītību un veselu virkni tiesību – arī ģimenē. 2001. gadā talibiem triecienu deva ASV, taču par mieru valsts var tikai sapņot. Kaujinieki nekur nav aizgājuši, un nevarētu teikt, ka pēdējā laikā viņu aktivitātes būtu mazāk jūtamas.
1952. gada 28. septembrī Utrehtā (Nīderlandē) piedzima aktrise Silvija Kristele jeb “Emanuela” (mirusi 2012. gadā). 17 gadu vecumā – modele, 1973. gadā – “Mis TV Eiropa”, prata piecas valodas: angļu, franču, vācu, itāļu, holandiešu. 80. gados PSRS–ASV teletilta dalībniece tiešā ēterā noskaldīja: “Padomju Savienībā seksa nav!” Informatīvajā telpā tāds iespaids tiešām varēja rasties (bērni gan dzima). 80. gadu beigās uzņēmīgi cilvēki sāka nelegālos videoseansos naktīs pie aizklātiem logiem demonstrēt ārzemju filmas, arī erotiskas un – pasarg Dievs! – pornogrāfiskas. Padomju TV naktī neraidīja; ja logos mirgoja ekrāna gaisma, pie durvīm, sargājot morāli, varēja klauvēt milicija. Laikiem mainoties, Latvijas TV sāka veidot erotisku filmu raidījumus, sākumā demonstrējot fragmentus, vēlāk veselas filmas. To vadītāja kļuva slavena visā Latvijā (“Kas ir gurķis, ja trūkst dilles, kas ir sekss bez Astras Milles!”). Videoseansu favorīte un pirmā TV ekrānos rādītā bija septiņu sēriju “Emanuela”, pēc mūsdienu kritērijiem – mēreni erotiska filma par citplanētiešiem (izskatā – cilvēki kas cilvēki), kuri ieradušies pētīt nepazīstamu fenomenu – mīlestību. Jaunais, skaistais kuģa kapteinis dodas iepazīt Zemes meiteni Emanuelu, kurā iemīlas līdz ausīm, bet speciāla aparatūra ļauj viņa izjūtas baudīt arī ekipāžas locekļiem. S.Kristele seriālā nonākusi nejauši – sajaukusi durvis un iegājusi… kinoprovēs! Joka pēc nostājusies rindā, un režisors galvenajai lomai izvēlējies tieši viņu! Kļūda izrādījās liktenīga, viņa kļuva slavena (tā gan bija jau trešā loma), filmējās 89 filmās, bet viņu uztvēra tikai kā Emanuelu – dziļas, dramatiskas lomas nepiedāvāja.
1978. gada 29. septembrī pulksten 4.30 māsa Vinčenca, nesot paplāti ar rīta kafiju, pieklauvēja pie pāvesta Jāņa Pāvila I istabas durvīm. Atbildes nebija, viņa pavēra durvis (pāvests tās nekad neslēdza) un ieraudzīja, ka pāvests nekustīgi sēd gultā ar grāmatu rokā, galva noslīgusi uz pleca, mute pavērta. Pulsa nebija. Ārsts diagnosticēja infarktu, sekciju neveica (tāda ranga cilvēkiem tā netiek taisīta), nekāda izmeklēšana nenotika pat tad, kad paklīda versija, ka zāļu pudelītē ar mikstūru uz pontifika naktsgaldiņa atrastas indīgā auga uzpirkstītes pēdas (to kā indi lietoja jau viduslaikos). Jānis Pāvils I pāvesta krēslā pavadīja tikai 33 dienas, bet šajā laikā sevi parādīja kā enerģisku reformatoru. Viņš atteicās no kronēšanas ceremonijas, nelietoja pāvesta grezno galvassegu – tiāru. Viņš sāka izmeklēšanu par mafijas naudas atmazgāšanu Vatikāna bankā, gatavojās atlaist visus augstos garīdzniekus, kas sastāvēja brīvmūrnieku ložā “Propaganda Deus” ar visai profašistiskiem uzskatiem, paziņoja, ka jāatceļ kontracepcijas aizliegums. Tā ka nelabvēļu, pat ienaidnieku, viņam netrūka.
1847. gada 30. septembrī Maurīcijas salas (austrumos no Madagaskaras) gubernatora sieva lēdija Gomma rīkoja balli. “Visam jābūt kā Anglijā!” uzstāja dāma un nolēma ielūgumus izsūtīt pa pastu. Taču pastmarku Maurīcijā nebija, tās tikai pirms septiņiem gadiem parādījās Anglijā, tādēļ gubernators vietējam pulksteņmeistaram un gravierim uzdeva steidzami tās izgatavot. Par jaunās pastmarkas paraugu ņēma Anglijas pastmarkas, tikai steigā “Post Paid” (sūtījums apmaksāts) vietā iegravēja “Post Office” (pasta nodaļa). Misēkli nepamanīja, nodrukāja 1000 pastmarku ar karalienes Viktorijas attēlu: pusi zilā krāsā, divu peniju vērtībā, pusi – rozā, viena penija vērtībā. Šodien tās pieder pie visretākajām pasaulē – saglabājušies 13 “rozā maurikiji” un 12 “zilie”, to vērtība ir nenosakāmi liela.
1811. gada 1. oktobrī kārtējā krievu–turku karā Krievijas armiju komandēja Mihails Kutuzovs. Izliekoties, ka krievi atkāpjas, viņš armiju pārcēla pār Donavu; turki sekoja, bet savus vezumus ar pārtiku, pulvera un munīcijas rezervēm atstāja upes otrajā krastā. Naktī viens krievu korpuss nomaļā vietā pārcēlās atpakaļ un sagrāba vāji apsargātās noliktavas un vezumus. Sākās dzīres, zaldāti ar dārgo rožu eļļu smērēja šautenes, no kafijas pupiņām mēģināja vārīt zupu („nekam neder tie turku zirņi – vāri, cik gribi, mīksti nepaliek!”). Donavā ienāca Krievijas Melnās jūras flotes kuģi un nogrieza turkiem atkāpšanās ceļu. Ciešot badu, turki kapitulēja. Kapitulācijas noteikumi bija maigi – M.Kutuzovs neriskēja pirms draudošā kara ar Napoleonu aizvainot turku sultānu. Tiešām Turcija Napoleona iebrukuma laikā saglabāja neitralitāti.1893. gada 3. oktobrī Anglijas sūtniecības kapelā Parīzē notika trīsdesmitgadīgā franču komponista Hektora Berlioza un 33 gadus vecās īru aktrises Harrietas Smitsones laulību ceremonija. Kā liecinieki piedalījās dzejnieks Heinrihs Heine un komponists Ferencs Lists. Ceremoniju atkārtoja divas reizes – angliski un franciski, jo jaunlaulātie viens otra valodu neprata. Harrietai bija izcili panākumi uz Parīzes skatuvēm Ofēlijas, Dezdemonas un Džuljetas lomās – tieši viņa atklāja frančiem Šekspīru. H.Berliozs viņu ieraudzīja pirms sešiem gadiem, kvēli iemīlējās, ilgi sūtīja kaislīgas vēstules, bet centieni bija veltīgi, kamēr 1892. gadā īriete Berlioza koncertā noklausījās “Fantastisko simfoniju”, kurā izklāstīts komponista mīlas stāsts, un saprata, ka sacerējuma varone ir viņa pati.
1461. gada 2. oktobrī pirmais apvienotās Francijas karalis Ludviķis XI ceļā uz kronēšanu Reimsā apstājās Mēnā pie Luāras (Meung-sur-Loire). Saskaņā ar tradīciju jaunais karalis savā braucienā atbrīvo vienu vai vairākus notiesātos. Uzzinājis, ka pilsētas cietumā nāvessodu par zādzību gaida slavens dzejnieks, viņš atbrīvoja to. Fransuā Vijons (viņu uzskata par agrās renesanses spožāko franču dzejnieku), jau studējot Parīzes universitātē, bija nelabojams huligāns un ķildnieks, bet, izejot plašajā pasaulē, pa īstam metās trakā dzīvē. Tomēr tas nekavēja, varbūt pat veicināja viņa poētiskā talanta attīstību. 25 gadu vecumā F.Vijons jau bija slavens dzejnieks, populāru, melanholijas un skumja humora pilnu balāžu autors. Viņa liktenis varbūt būtu bijis laimīgāks, ja viņš neiestigtu noziedzīgā pasaulē – daži dzejoļi pat uzrakstīti zagļu žargonā. Pēc atbrīvošanās no cietuma F.Vijons pateicībā radīja savu slaveno “Testamentu”, kurā žēlojās par dzīvi un likteņa nežēlību (“Būt karalis es tikai sapņos spēju, bet atmostoties visu pazaudēju!”) un pateicās karalim: “Dod, Dievs, Ludviķim visu, ar ko slavens gudrais Zālamāns!”
