Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs “Ziņām” sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz jūniju pilnīgi citā laikmetā.
1948. gada 21. jūnijā Ņujorkas viesnīcā “Waldorf Astoria” notika pirmās ilgspēlējošās skaņuplates prezentācija, un šis notikums izraisīja īstu apvērsumu skaņu ierakstu un atskaņošanas tehnikā. Kompānija “Columbia Recording Corporation” uz pasākumu uzaicināja ap pussimtu vadošo ASV laikrakstu korespondentu. Bija padomāts par iespaidīgu un uzskatāmu jauno skaņuplašu priekšrocību demonstrējumu – blakus 2,5 metrus augstai no parastajām skaņuplatēm ar atskaņošanas ātrumu 78 apgriezieni minūtē saliktai kolonnai atradās tikai 40 centimetru augsta kaudzīte jauno disku ar atskaņošanas ātrumu 33,3 apgriezieni minūtē. Tajā bija ierakstīti visi augstās kolonnas diskos dzirdamie skaņdarbi. Kad izskanēja pirmā melodija – Mendelszona koncerts mi minorā –, zāle eksplodēja aplausos. 23 minūšu koncerts satilpa jaunās plates vienā pusē, kamēr tā atskaņošanai no parastajiem diskiem būtu vajadzīgas trīs turklāt – abas puses.
Pirmais dziedātājs, kura balss tika ieskaņota ilgspēlējošajā platē, bija Frenks Sinatra.
1611. gada 22. jūnijā sadumpojusies kuģa komanda kapteini Henriju Hudzonu un viņa dēlu kaut kur atklātā ziemeļu jūrā izsēdināja mazā airu laiviņā. Abi pazuda bez vēsts.
17. gadsimta sākumā Arktika eiropiešiem joprojām bija noslēpums, tomēr valdīja uzskats, ka caur ziemeļu jūrām ir īsākais ceļš līdz Āzijai. Pirmā kapteiņa Hudzona ekspedīcija ziemeļrietumu jūras ceļa meklēšanai bija neveiksmīga – pie Špicbergenas ceļu aizsprostoja ledi, panākumus neguva arī nākamie mēģinājumi. 1610. gadā kapteinis Hudzons iestājās Ostindijas kompānijā un devās ekspedīcijā ar kuģi “Discovery”. Hudzons sasniedza līci, kuru vēlāk nosauca viņa vārdā, ekspedīcija tur pārziemoja. Pavasarī grūtību novārdzinātie jūrnieki pieprasīja atgriezties mājās. Nav zināms, kas īsti starp kapteini un komandu notika atpakaļceļā, bet kuģa žurnāls vēstī par kapteiņa padzīšanu no kuģa.
1894. gada 23. jūnijā Parīzē pēc mūsdienu olimpisko spēļu tēva barona Pjēra de Kubertēna ierosinājuma tika dibināta Starptautiskā Olimpiskā komiteja (IOC). Par tās pirmo prezidentu kļuva grieķis Demetriuss Vikelass. IOC mērķis ir veicināt un attīstīt sportu olimpiskā un starptautiskā līmenī un pārraudzīt olimpisko spēļu rīkošanu. IOC mītne ir Lozannā (Šveicē), tās oficiālā valoda – franču. Šobrīd IOC sastāvā ir 205 valstis, tās jau devītais prezidents ir Tomass Bahs.
Latvijas Olimpisko komiteju (LOK) dibināja 1922. gadā Rīgā, 1923. gadā to uzņēma IOC. 1940. gadā komitejas darbību pārtrauca padomju okupācija. LOK savu darbību atjaunoja 1988. gada 19. novembrī, IOC to kopā ar Lietuvu un Igauniju uzņēma 1991. gada 18. septembrī.
LOK, tāpat kā IOC, ir sava emblēma un himna.
1858. gada 24. jūnija naktī Romas pāvesta gvardi atņēma Boloņas (Itālija) ebreju ģimenei Mortariem viņu sešus gadus veco dēlu Edgaru. Ģimenes kalpotāja bija izstāstījusi, ka pirms četriem gadiem toreiz smagi slimo bērnu viņa slepeni kristījusi. To uzzinājis, Vatikāns pavēlēja ebrejiem bērnu atņemt, lai to tālāk audzinātu labi kristieši. Satriekto vecāku lūgumi palika bez rezultāta. Eiropas sabiedrība sašuta, Francijas un Austrijas imperatori (abi katoļi) vēstulēs pāvestam lūdza lietu pārskatīt, bet Pijs IX palika nelokāms. 18 gadu vecumā jauneklim bija tiesības atgriezties jūdaismā, bet viņš izvēlējās kristīgo ticību un, pieņēmis vārdu Pijs, kļuva par mūku un pazīstamu sludinātāju. Savus vecākus viņš vairs neredzēja.
1903. gada 25. jūnijā Indijā (tolaik – Anglijas kolonijā) piedzima Eriks Arturs Blērs – viens no izcilākajiem angļu 20. gadsimta rakstniekiem, kuru pasaule pazīst ar literāro pseidonīmu Džordžs Orvels (no nelielas Austrumanglijas upītes Orvelas nosaukuma). 30. gados, būdams kreisi noskaņots, viņš piedalījās Spānijas pilsoņu karā, bet tas padarīja viņu par pārliecinātu komunisma pretinieku.
Orvela izcilākie darbi ir satīriska alegorija par Krievijas revolūciju ‘”Dzīvnieku ferma” (“Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, taču daži ir vienlīdzīgāki par citiem” pieder pie visbiežāk citētajiem) un viena no visslavenākajam antiutopijām pasaules literatūrā “1984”. Lai gan padomju cilvēkam skaidroja, ka grāmata apraksta kapitālistiskas pasaules drūmo nākotni, PSRS katram gadījumam darbu ierakstīja aizliegtās literatūras sarakstā.
Neilgi pēc “1984” publicēšanas Dž.Orvels 1950. gada 21. janvārī 46 gadu vecumā Londonas Universitātes slimnīcā mira no tuberkulozes.
1284. gads 26. jūnijā. Vācu pilsētiņas Hammelenas iedzīvotāji meklēja līdzekli, kā tikt galā ar žurkām, kas bija neticami savairojušās un grauza visu, kam tika klāt. Izmisušie pilsētnieki bija gatavi maksāt jebkuru naudu tam, kas atradīs līdzekli, kā atbrīvoties no šī posta. Negaidīti uzradās svešinieks, kura vienīgais īpašums bija stabulīte, un par labu samaksu apsolīja atbrīvot pilsētu no žurkām. Un tiešam – vajadzēja viņam tikai sākt spēlēt, lai no visām spraugām līstu ārā žurku bari un, skaņu apburti, sekotu stabulētājam. Tas žurku tūkstošus ieveda Vēzeras upē, kur tās noslīka. “Nu, nē – tas bija pārāk vienkārši!” uzskatīja pilsētnieki un atsacījās maksāt norunāto summu.
Nākamajā dienā pilsētiņas ielās atkal skanēja stabule. Un 130 Hammelenas zēni un meitenes devās līdzi “burvim”, kurš arī viņus ieveda Vēzerā noslīkšanai un pats bez pēdām pazuda.
Notikums zināms no 19. gadsimtā sarakstītās brāļu Grimmu pasakas “Hammelenas žurku ķērājs”. Bet teiksma vēsta, ka tas noticis tieši minētajā dienā.
1991. gada 27. jūnijs. Divas dienas pēc neatkarības pasludināšanas Dienvidslāvijas Federācijas sastāvdaļā Slovēnijā ienāca Dienvidslāvijas armija, iesākot Desmit dienu karu.
Referendums par neatkarību Slovēnijā notika 1990. gada 23. decembrī, un 88 procenti vēlētāju nobalsoja par neatkarību. Neatkarības kustības līderi apzinājās, ka ilgi izrādīt pretestību Belgradas spēkiem nebūs iespējams. Arī nedz ES, nedz ASV nevēlējas atzīt jaunās valsts neatkarību, bet aicināja saglabāt Dienvidslāviju.
Federālie spēki pārņēma kontroli robežpunktos ar Itāliju, Austriju un Ungāriju, uzbruka lidostai pie galvaspilsētas Ļubļanas, savukārt vietējie iedzīvotāji cēla barikādes un rīkoja demonstrācijas. Slovēnijas valdība noraidīja Dienvidslāvijas aicinājumu uz pamieru, kura laikā notiktu miera sarunas, un paziņoja, ka vispirms dienvidslāvu karaspēkam jāatstāj valsts. Ceļu uz galvaspilsētu bloķēja pašpasludinātās valsts policija un bruņotie spēki.
Dienvidslāvijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka federālā armija “pildīs savu uzdevumu līdz galam, neskatoties uz pretestības veidu”, tomēr pēc īsas karadarbības Dienvidslāvija pieņēma Slovēnijas neatkarību.
Slovēnijas piemēram drīz sekoja Horvātija un Bosnija, pamatīgi sabojājot attiecības ar Serbiju, kuras politiķi vēlējas veidot Lielserbiju – valsti, kas apvienotu visas teritorijas, kurās dzīvo serbi. Sekoja vairāku gadu karš – daudz bojāgājušo un bēgļu, etnisks naids un zvērības, kuras pastrādāja visas puses. Ar starptautiskās sabiedrības pūlēm 1995. gadā tika panākts miers, bet neatkarību ieguvušajās valstīs etniskā spriedze saglabājās.
Pēdējā Dienvidslāvijas valsts, kas atdalījās no Serbijas, bija Melnkalne – tās pilsoņi referendumā ar nelielu balsu pārsvaru par neatkarību nobalsoja 2006. gada 21. maijā.
