Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs “Ziņām” sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz jūniju pilnīgi citā laikmetā.
1969. gada 28. jūnijā Mehiko notika pasaules čempionāta futbolā Centrālamerikas grupas kvalifikācijas izšķirošā (trešā) spēle starp Hondurasu un Salvadoru. Tikai 15 000 līdzjutēju no abām pusēm spēja ierasties “Azteca” stadionā, tribīnēs bija 1700 meksikāņu policisti.Gan mazā Salvadora, gan tās kaimiņiene lielā Hondurasa atradās smagā ekonomiskā situācijā. Savstarpējā konkurence bija izraisījusi politisku spriedzi starp abām valstīm, attiecības bija nokarsušas līdz baltkvēlei.
Pa spēlei notika gan Hondurasā, gan Salvadorā. Abās uzvarēja mājinieki. Laukumā risinājās samēra “tīra” spēle, bet komandu līdzjutēji uzvedās, mīksti sakot, huligāniski. Divus karsējus nopietni savainoja, simtiem tika cauri ar vieglākām traumām. Komandām neitrālā laukumā bija jātiekas vēlreiz. Ar 3:2 uzvarēja Salvadora; līksmoja visa valsts – ne tik daudz par uzvaru, kā par pretinieka pazemošanu.Pēc dažām dienām abu valstu armijas sāka virzīšanos uz robežu – abas valdības vēlējās parādīt savu spēku pārākumu. Salvadoras karspēks iebruka kaimiņvalstī. Karš ilga četras dienas (to pieprasīja pārtraukt ANO), taču bojā gāja 6000 cilvēku, kara rētas nesadzija ilgi.
1958. gada 29. jūnijā Stokholmas stadionā “Rosunda” pasaules futbola čempionāta finālā Brazīlija ar 5:2 pieveica laukuma saimniekus un izcīnīja čempionu titulu, kuru kopš tā laika ieguvusi četras reizes – vairāk nekā kādas citas valsts izlase.
Spēle faktiski notika pēc dienvidamerikāņu scenārija, viņi demonstrēja Eiropā neredzētu virtuozu uzbrūkošu futbolu. Visizcilākais laukumā bija pat 18 gadu vecumu nesasniegušais Pele, kurš guva divus reti skaistus vārtus. Šis čempionāts bija pirmais, kura finālmaču translēja televīzija.
Ar šo spēli sākās jaunā futbolista slavas gājiens. Lai gan Pele (īstajā vārdā Edsons Arantjess du Nasimento) jau sen vairs neiziet laukumā, viņu vēl joprojām uzskata par visu laiku pasaules labāko futbolistu.
1810. gada 1. jūlijā Francijas armija iesoļoja Nīderlandes Karalistē, 9. jūlijā tā tika anektēta un pievienota Francijas impērijai.
Napoleons, uzspiedis Nīderlandei kā karali savu brāli Ludvigu, bija pārliecināts, ka tas darbosies pēc viņa norādījumiem. Tā uzskatīja arī paši holandieši, par jaunizcepto karali neņirgājās tikai galīgie sliņķi. Taču Ludvigs negatavojās kļūt par paklausīgu brāļa marioneti. Viņš iemācījās nīderlandiešu valodu, aizliedza galmā runāt franciski, dodot triecienu vecākā brāļa spiegu tīklam, atteicās iesaukt savus padotos franču armijā. Ja kaut kur notika plūdi vai ugunsgrēks, karalis nekavējoties ieradās palīdzēt tikt galā ar nelaimes sekām. Lai gan praktiskajiem holandiešiem nepatika karaļa tieksme pēc greznības, viņa popularitāte auga, tautā viņu sāka saukt par Ludvigu Labo. Napoleonam gan pret brāļa uzvedību bija dziļi iebildumi. Neatkarību Nīderlande atguva tikai pēc trīs gadiem.
1900. gada 2. jūlijā virs Bodenes ezera (Dienvidvācijā) pirmo lidojumu veica konstruktora grāfa Ferdinanda Ādolfa Heinriha Augusta fon Cepelīna pilotētais cietās konstrukcijas dirižablis LZ-1 (“Luftschiff Zeppelin”).
Grāfs fon Cepelīns bija pirmais, kas cietā tipa dirižabļu konstrukciju realizēja dzīvē. 1908. gadā viņš Fridrihshāfenā pie Bodenes ezera dibināja uzņēmumu cepelīnu ražošanai. Pirmā pasaules kara laikā vācieši tos izmantoja gan izlūkošanai, gan kā bumbvedējus. 1915. gada pavasarī vācieši bombardēja arī Liepāju. Kad tie okupēja Kurzemi, Vaiņodes lidlaukā iekārtoja cepelīnu bāzi. Tās angāri tagad Rīgā kalpo kā Centrāltirgus paviljoni.
Cepelīnu ar Latviju saistīja romantisks pavediens – viņš apprecēja baltvāciešu muižnieku dzimtas pārstāvi baronesi Izabellu Konstanci Elizabeti Klementīni fon Volfu no Vecgulbenes. Abi vairākas reizes viesojās Vecgulbenes muižā.
1940. gada 3. jūlijā Vidusjūrā notika lielākā Otrā pasaules kara jūras kauja. Tajā piedalījās vairāk nekā 40 kuģu, savā starpā cīnījās vēl pirms dažām nedēļām sabiedroto valstu Anglijas un Francijas kara flotes.
Pēc Francijas kapitulācijas 1940. gadā lielākā daļa tās kara flotes bāzējās Āfrikas Vidusjūras ostās. Pastāvēja bažas, ka Vācija nomainīs franču ekipāžas un kuģus iekļaus savā flotē. Britu admiralitāte plānoja operāciju, lai šos draudus neitralizētu, – uzbrukumu Mers-el-Kebiras ostai, kur bāzējās spēcīgākā franču flotes daļa. Gibraltārā slepeni saformētā eskadra 3. jūlija rītā parādījās pie Alžīras krastiem, franču flotei tika iesniegts ultimāts ar trīs variantiem: a) pievienoties angļu flotei; b) aizvest kuģus uz angļu bāzēm un nodot angļu rīcībā; komandām nodrošinās atgriešanos dzimtenē; c) aizvest kuģus uz kādu tālu franču koloniju. Ultimāta laiks – sešas stundas. Kad tas beidzās, angļi atklāja uguni no visiem stobriem. Līnijkuģis “Bretagne” eksplodēja, līnijkuģis “Provanse”, lai neapgāztos, uzsēdās uz sēkļa. Franči atbildēja; viņu flagmanis “Dinkerque”, pats ieguvis caurumus bortā, sagādāja nopietnus bojājumus angļu smagajam kreiserim “Hood”.
Operācija iecerēto nesasniedza: neviens no franču modernajiem līnijkuģiem netika iznīcināts, toties apēnoja abu valstu attiecības (frančiem bija 1300 kritušo, 350 ievainoto, tādi bija arī angļiem). Abu valstu oficiālās personas un masu mediji par šo operāciju arī pēc kara centās nerunāt un tās detaļas vairākas desmitgades bija noslepenotas.
1924. gada 5. jūlijā Parīzē, Kolombas stadionā, VIII olimpiādes atklāšanas ceremonijā iesoļoja vairāk nekā 3000 sportistu no 44 valstīm, tai skaitā pirmo reizi – Latvijas delegācija.
Mūsu sportistu starts nebija pārāk veiksmīgs. Labāko rezultātu uzrādīja 20 gadu vecais medicīnas students Gvido Jekals – 14. vieta desmitcīņā. Savu lomu spēlēja gan uztraukums, gan pieredzes trūkums, gan grūtie treniņu un dzīves apstākļi mājās. Vieglatlētu treneris Roberts Vithofs pirms olimpiādes rakstīja: “Daudzi kandidāti dzīvo trūcīgi, pat nabadzīgi. Rītos melna kafija ar rupju maizi bez sviesta. Pienu, olas, augļus nekad nedabū. Daži nevar siltāk apģērbties, jo trūkst drēbju, pat veļas.” Lai nopelnītu iztiku, daudzi olimpieši strādāja līdz vēlam vakaram un treniņiem vairs neatlika spēka.
1947. gada 4. jūlijā, ASV Neatkarības dienā, netālu no Ņūmeksikas štata pilsētas Rozvelas nokrita liels lidojošs objekts. Notikuma vietā ieradās militāristi un steidzīgi savāca visas avarējušā objekta atlūzas. Oficiālais armijnieku skaidrojums – nokritis gaisa balons, bet NLO pētnieki to kategoriski noliedza (“Roswell Daily Record” uzreiz rakstīja par “Flying Saucer” – lidojošo šķīvīti). Ar laiku notikums piemirsās. Pēc 30 gadiem to atkal “izcēla” fiziķis un NLO pētnieks Stentons Frīdmens. Izrādījās, ka pretgaisa aizsardzības radari nenoskaidrotu un ASV nepiederošu lidaparātu fiksējuši jau jūlija sākumā, un spožais objekts virs Ņūmeksikas lidinājies vairākas dienas. Publikācija izsauca lavīnu – parādījās ziņas par ar objekta atliekām veikto ārkārtīgi slepeno pētījumu sensacionāliem rezultātiem, apgalvojumi, ka atrastas kosmonautu mirstīgās atliekas, pat viens avārijā izdzīvojis citplanētietis (teikto apstiprināja fotogrāfijas). Varēja iepazīties gan ar zinātnieku, kas teicās piedalījušies pētījumos, atmiņām, gan ar apgalvojumiem, ka fotogrāfijas ir viltotas un ziņas – izdomātas. Katrā ziņā Rozvelas “šķīvītis” vēl šobrīd ir mīkla.
