Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs “Ziņām” sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz janvāri un februāri pilnīgi citā laikmetā.
1990.gada 31. janvārī Maskavā atvērās pirmā “McDonald’s” ēstuve PSRS. Interese par “kapitālisma vēstnesi” bija milzīga, ļaužu pūļi metās nogaršot piedāvātos labumus, lai gan par tiem bija jāmaksā vairāku dienu darba alga. Pircēju skaits pirmajā dienā pārsniedza visus rekordus.
1940. gadā brāļi Diks un Maks Makdonaldi atvēra pirmo ātrās apkalpošanas ēstuvi. 1955. gadā viņi atvēra jau devīto; tās vadītājs Rejs Kroks bija tik apķērīgs, ka par 2,7 miljoniem dolāru nopirka brāļu uzņēmumu un desmit gadu laikā panāca, ka “makdonaldi” tiek atvērti arī ārvalstīs un uzņēmuma akcijas tirgo biržās. Pirmo miljardu dolāru “McDonald’s” nopelnīja 22 gados. “McDonald’s” ir lielākais pārtikas uzņēmums pasaulē ar vairāk nekā 30 tūkstošiem ēstuvju vairāk nekā 120 valstīs, ik dienas apkalpo 46 miljonus, bet nodarbina 1,5 miljonus cilvēku. Lielāko “McDonald’s” ēdnīcu 1992. gadā atklāja Pekinā. Latvijā “McDonald’s” darbu sāka 1994. gadā.
Firmai nav trūcis dažādu problēmu un tiesas prāvu. Tā 2002. gadā veģetāriešu organizācija uzvarēja tiesas prāvā pret “McDonald’s”, kas reklamēja frī kartupeļus kā pilnībā veģetārus, lai gan tie nebija atbilstoši pagatavoti, 2001. gadā Lielbritānijas tiesa uzņēmumam piesprieda gandrīz 12,5 miljonus mārciņu soda naudu par bērnu nelegālu nodarbināšanu.
Kādreiz populārā “Zelta arku konfliktu novēršanas teorija” apgalvoja, ka valstis, kurās atrodas “McDonald’s”, savā starpā nav karojušas. 1999. gadā tā gan neapstiprinājās – ASV lidmašīnas NATO kontingenta sastāvā bombardēja Serbiju, kurā “makdonaldi” bija.
1886. gada 2. februārī Pensilvānijas štata (ASV) pilsētiņas Panksatonijas laikrakstā “Punxsutawney Spirit” (iznāk vēl šodien) parādījās humoristisks raksts, ka, pēc murkšķa sniegtās informācijas, pavasaris iestāsies visai drīz. Tā arī notika, un nākamajā 2. februārī pie pareģojošā murkšķa devās jau vesels pilsētnieku pulciņš. Tā dzima interesantā paraža, kas sevišķi populāra kļuva pēc filmas “Murkšķa diena”.
Paradums pavasara rītos ar svecēm rokās modināt ziemas miegā dusošos meža dzīvniekus un pēc to uzvedības pareģot pavasara klimatu, dzimis Vidusvācijas mežos, un uz ASV to atveduši vācu imigranti. Tā kā murkšķi mežā ne vienmēr izdevās atrast, pilsētnieki nolēma iegādāties “profesionālu laika murkšķi”, un tā Fils, kurš pārējā laikā dzīvo speciālā telpā pilsētas bibliotēkā, ik gadu, iznākot no tieši viņam būvētās mājiņas – celma Tītaru paugurā –, pareģo pavasari. Gadās arī kļūdas – tā 2013. gadā pēc pareģojuma “silts un saulains” pavasaris bija ekstrēmi auksts, piecos ASV štatos uzkrita tiem datumiem rekordliels sniega daudzums.
1998. gada 3. februārī, paceļoties trošu vagonā vienā no Itālijas Dolomītu Alpu virsotnēm, gāja boja divdesmit kalnu slēpotāju – itāļi, vācieši, beļģi, poļi un austrieši. Nelaimes gadījumu izraisīja amerikāņu reaktīvā lidmašīna EF-6B, kas nolaidās pārāk zemu un ar savu antenas balstu pārrāva vagonu velkošo trosi. Krītot no 200 metru augstuma, vagons ar pasažieriem burtiski sašķīda gabalos.
Tiesā lidmašīnas pilots Ričards Ešbijs savam attaisnojumam uzrādīja karti, kurā pirms 30 gadiem iekārtotais trošu ceļš vispār nebija atzīmēts. Tiesa šo apstākli pieņēma zināšanai, bet norādīja pilotam, ka viņš pārkāpis instrukciju, kas aizliedz lidmašīnām nolaisties zemāk par 100 metriem virs zemes. Lidotāju tomēr attaisnoja visos apvainojuma punktos.
1931. gada 1. februārī Krievijā, Sverdlovskas apgabala Taļickas rajona Butkas ciemā, piedzima Boriss Jeļcins. Saglabājušās pirmā Krievijas Federācijas prezidenta atmiņas par vecāku stāstīto par viņa kristīšanu: “Ceremonija notika visprimitīvākajā veidā – baļļā ar kaut kādu svētu šķidrumu iegremdēja bērnu (arī visu galviņu), pēc tam raudošu izcēla, pārkrustīja, piešķīra vārdu un ierakstīja baznīcas grāmatā. Kā jau pieņemts, vecāki mācītājam pienesa glāzi brāgas, pašbrūvētā vai vodkas – ko nu katrs varēja atļauties. Mana rinda pienāca dienas otrajā pusē, mācītājs jau tikai ar lielām pūlēm turējās kājās. Mani pasniedza mācītājam, tas mani iegremdēja baļļā, bet, sākdams par kaut ko debatēt ar apkārtējo publiku, aizmirsa no tās izņemt. Māte kliegdama pieskrēja, noķēra mani baļļas dibenā un izvilka. Atdzīvināja…”
B.Jeļcins 1991. gada barikāžu dienās atklāti iestājās par Baltijas valstu pašnoteikšanās tiesībām, aicināja Baltijas neatkarības jautājumu izskatīt ANO. Pēc asiņainajiem Viļņas un Rīgas notikumiem naktī atlidoja uz Tallinu, kur parakstīja sadarbības līgumu starp Krievijas Federāciju un Baltijas valstīm. 1991. gada rudenī B.Jeļcina vadītā Krievija bija viena no pirmajām valstīm, kas atzina Latvijas pilnīgu neatkarību.
1840. gada 5. februārī dzimušais Hairams Stīvens Maksims, amerikānis, vēlāk britu pavalstnieks, plaša profila izgudrotājs (pielicis roku arī peļu slazda izgudrošanā), konstruktors un rūpnieks, 1884. gadā patentēja ložmetēju “Maksima”, kas bija daudz pārāks par saviem priekšgājējiem – šāva līdz 400 lodēm minūtē, jo ieroča pārlādēšanai izmantoja šāviena brīdī radušos gāzu atsitiena spēku. Viņš izdomāja arī ūdens dzesēšanas sistēmu, lai novērstu stobra pārkāršanu. Patronu padošanai kalpoja no brezenta izgatavotas lentes 200 šāvieniem. Ierocis nebija smags, to varēja pārvadāt zirga mugurā un šaujot uzstādīt uz trijkāja.
1891. gadā šo ložmetēju ieskaitīja Lielbritānijas armijas bruņojumā, tas labi kalpoja britu armijai koloniālajos karos Āfrikā un Āzijā – pret ložu krusu iedzimto karotāji bija bezspēcīgi. Ložmetējs bija ārkārtīgi populārs Sarkanajā Armijā, tās bruņojumā bija gan Krievijas pilsoņu karā, kur tika uzstādīts arī zirgu pajūgos “tačankās”, gan arī līdz Otrā pasaules kara beigām.
1626. gada 6. februārī Francijas karalis Luijs XIII parakstīja ediktu, ar kuru Francijā aizliedza divkaujas. Dokumentu sastādīja valsts pirmais ministrs Rišeljē (1629. gadā viņš kļuva arī par Francijas katoļu baznīcas galvu – kardinālu). Tas bija jau astotais šāda veida likums, bet šoreiz tam bija reāla iedarbība. Rišeljē, nesamierināms aristokrātu pārlieku lielās brīvības un visatļautības pretinieks, pārliecināja karali, ka muižnieku tieksme strīdus risināt ar ieročiem rokās ir netīkama Visaugstākajam un vājina armiju un vispārējo valsts militāro spēku. Piedodot visiem iepriekšējo antidueļu likumu pārkāpējiem, karalis stingri paziņoja, ka turpmāk “kā divkauju ierosinājušie, tā divkaujai piekritušie, neņemot vērā nekādus viņus attaisnojošus vai apžēlojošus dokumentus, kurus tie varēja iegūt no mums ar viltu vai citā ceļā, tūlīt zaudēs visus savus ieņemamos amatus, ja viņiem tādi ir, tiem tiks atņemtas visas pensijas un pārējie karaļa labvēlības pierādījumi”.
1960. gada 4. februārī Jordānija piedāvāja ”visiem neebrejiem”, kuri līdz 1948. gadam bija Palestīnas pilsoņi, savu pilsonību. Pēc arābu un Izraēlas kara 1948. gadā ap 700 000 palestīniešu bija spiesti pamest dzimteni, daudzi ieradās Jordānijā. Pēc divpadsmit gadiem kļuva skaidrs, ka atgriezties nevarēs un jāiedzīvojas jaunajā vietā. Ar šo savu soli Jordānijas karalis Huseins faktiski izvirzīja pretenzijas uz visu Palestīnu. Viņa plāni gan nepiepildījās – nākamajā karā Jordānija zaudēja Palestīnas Rietumkrastu, bet uz visu pasauli apvainojušies palestīnieši valsts teritorijā kļuva tik nekontrolējami, ka 1970. gada septembrī karalis Huseins, baidoties no dumpja, pavēlēja armijai izdarīt triecienu pirmajai. Kaujās krita ap 3000 palestīniešu.
No 1980. gada Jordānijas pilsonību piešķir tikai tiem palestīniešiem, kas dzīvo valsts teritorijā un ir lojāli tās valdībai; tiem, kuriem konstatē palestīniešu pasi, Jordānijas pilsonību atņem. Centieni atdalīt palestīniešus no jordāniešiem ir mazliet nokavēti – vismaz 40 procentiem šodienas Jordānijas pilsoņu ir palestīniešu saknes.
