Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs “Ziņām” sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz martu pilnīgi citā laikmetā.
1824. gada 8. martā nepilnus trīspadsmit gadus vecais ungāru komponists Ferencs Lists jau pirmajā savā uzstāšanas reizē, izpildot koncertu klavierēm ar orķestri, iekaroja Parīzes publikas nedalītas simpātijas. Diriģents slavenais komponists Džoakīno Rosīni, sajūsmā vērojot mazo pianistu, brīžiem aizmirsa vadīt orķestri. Parīzes avīzes rakstīja: “Mocarta dvēsele ir iemiesojusies jaunā Lista ķermenī…” Zēna honorārs ļāva viņa ģimenei pirmo reizi atbrīvoties no materiālām rūpēm.
F.Lists dzimis 1811. gadā Šopronas apgabalā (Ungārijas karalistē) grāfa Esterhāzi aitu gana ģimenē. Viņu uzskata par izcilāko 19. gadsimta pianistu, pirmos koncertus sniedzis jau 12 gadu vecumā Vīnē. Izcils komponists, diriģents, pedagogs, publicists. Radījis jaunus instrumentālos žanrus – rapsodijas, arī izcilās “Ungāru rapsodijas”, simfoniskās poēmas. Sacerējis 647 skaņdarbus, no tiem 63 – orķestrim. Starp viņa literārajiem darbiem – grāmatas par Šopēnu, ungāru čigānu mūziku. Ar koncertiem F.Lists vairākas reizes apbrauca visu Eiropu, 1842. gadā uzstājās arī “Muses” biedrības zālē (tagad – Vāgnera zāle) Rīgā. Miris 1866. gadā Baireitā (Vācijā).
1831. gada 9. martā Francijas karaļa Luija Filipa valdīšanas laikā Deputātu palāta pieņēma likumu par Ārzemnieku leģiona izveidošanu. Tajā vervēja ārzemju algotņus (arī slepkavas un citus bandītus), vienību bija iecerēts izmantot operācijās Francijas īpašumos Āfrikā. Karavīri zvērēja “kalpot nevis Francijai, bet leģionam”, un latīņu formula “Legio patria nostra” (“Leģions – mūsu tēvzeme”) bija viņu neoficiālā devīze. Viņus vienoja arī īpašās baltās leģiona cepures. Pirmajā pasaules karā leģions cīnījās arī Eiropas frontēs, no četriem tā pulkiem palika tikai viens. Otra lielākā asinspirts bija franču–vjetnamiešu karš (1946–1954) – no apmēram 13 000 franču kritušajiem lielākā daļa bija leģionāri.
Leģiona virsnieki ir tikai franči, bet karavīrs, kurš godprātīgi leģionā nodienējis piecus gadus, var iegūt Francijas pilsonību un arī jaunu identitāti. Augsti profesionālais un disciplinētais karaspēks dēkaiņu vidū saglabājis romantisku oreolu, apmēram 8000 karavīru skaitā dien arī latvieši. Leģiona štābs atrodas Obaņas pilsētā Francijā. Tur iekārtots arī Leģiona muzejs un pārapbedīti leģiona kritušie.
1940. gada 10. martā Raienā (ASV) piedzima Karloss Rejs Noriss – amerikāņu cīņas mākslas meistars, aktieris un mediju personība. Pēc dienesta ASV Gaisa kara spēkos (1958. gadā nosūtīts uz Dienvidkorejas gaisa bāzi, kur ieguva iesauku Čaks) viņš sāka cīņas mākslas karjeru un nodibināja skolu “Chun Kuk Do”. Savu māku pilnveidojis pie izcilā austrumu cīņas meistara Brūsa Lī. Ar galveno lomu televīzijas seriālā “Volkers, Teksasas reindžers” ieguva plašu popularitāti un nezūdošu “skarbā vīra” tēlu, kas 2005. gadā kļuva par interneta fenomenu “Čaka Norisa fakti” – neizsmeļamu anekdošu krājumu, aprakstot viņa spēju un spēka izpausmes. “Fakti” ar visnopietnāko izteiksmi vēstī, ka, jau piedzimstot, viņš bijis vecāks par savu vecāko brāli un viņa viens kilograms bijis smagāks par kilogramu jebkuras citas vielas. Pieaugot kļuvis tik ātrs, ka spēj apskriet zemeslodei un iespert sev pa dibenu. Piedzīvojumu klāsts ir bezgalīgs, jaunākos viņš publicējot televīzijas kanālā CNN, un tā nosaukums īstenībā nozīmējot “Chuck Norris News” (Čaka Norisa ziņas).
Privātajā dzīvē Noriss ir pārliecināts kristietis un politiski konservatīvs. Sarakstījis grāmatas par kristietību, ziedojis līdzekļus vairākiem republikāņu kandidātiem un kustībām. Veido savu sleju konservatīvā tīmekļa vietnē “WorldNetDaily”.
1950. gada 11. martā kūdras racēji Tolundas kūdras purvā (Dānijā) uzdūrās līķim. Šķita, vīrietis gājis bojā pavisam nesen – trūdēšana pat nebija skārusi tā seju. Cilvēka mati bija īsi apcirpti, zods – skūts, bez smailas cepures un jostas viņam nebija cita apģērba, toties ap kaklu – cilpā savilkta pīta ādas aukla. Bija skaidrs, ka viņš miris vardarbīgā nāvē. Līdz ar policiju ieradās arī novadpētniecības muzeja darbinieki, viņu spriedums bija šokējošs – bojāgājušais dzīvojis pirms apmēram 2000 gadiem. Kūdrā esošās miecvielas vīrieti bija mumificējušas tik labi, ka bija saskatāmi sīkākie sejas vaibsti. Kuņģī un zarnās atrada divpadsmit stundu pirms nāves ieturētas maltītes paliekas, rentgens parādīja, ka galvaskausa kauli nav bojāti un negaidīti labi saglabājušās pat smadzenes – tās bija tikai nedaudz sažuvušas. Vēsturnieki izteica hipotēzi, ka mirušais gājis bojā rituālā – upurēts. Tagad Tolundas cilvēka mirstīgās atliekas atrodas Silkeborgas muzejā Dānijā. Mūsdienās šis nav vienīgais priekšvēstures laika cilvēka atradums.
2012. gada 12. martā Latvijā tika fiksēta visgarākā līdz tam reģistrētā telefona saruna. Ceļu uz Ginesa rekordu grāmatā ierakstāmo pasaules rekordu sāka 1000 pāru, taču rekordu izdevās sasniegt Kristapam Štālam ar Patriku Zvaigzni un Tatjanai Fjodorovai ar Leonīdu Romanovu, kuri, savstarpēji nomainoties, 54 stundas un četras minūtes sarunājās par visdažādākajām tēmām – akvārijiem, prāta spējām, arī pavisam ikdienišķām lietām, taču sakāmais tā arī neaptrūkās.
2002. gada 1. septembrī Rīgā, Ķīpsalas izstāžu centrā, uzstādīja ļoti garšīgu “ginesu”. Pasākuma organizatori bija sagatavojuši 3277 kilogramus latviešu tik ļoti iecienītā ēdiena – rasola –, izlietojot 500 kilogramu majonēzes, 940 kilogramu vārītu kartupeļu, 340 kilogramu vārītu burkānu, 560 kilogramu desas, 6000 vārītu olu, 200 kilogramu zirņu, 310 gurķu un 15 kilogramu sāls. Pasākuma organizētāji gaidīja ap 4000 viesu, taču saradās krietni vairāk. Par apetītes trūkumu neviens nesūdzējās – pusstundas laikā “rekordrasols” pazuda, kā nebijis.
1781. gada 13. martā angļu astronoms Viljams Heršels, teleskopā novērojot Dvīņu zvaigznāja sīkākās zvaigznītes, pamanīja, ka viena ir acīmredzami lielāka par pārējām. Viņš šo debess ķermeni uzskatīja par komētu, bet, ilgāk vērojot spīdekļa pārvietošanos, kļuva skaidrs, ka tā ir agrāk nezināma Saules sistēmas planēta – septītā, skaitot no Saules, un trešā pēc lieluma (lielāki ir Jupiters un Saturns). Jaunatklātais Saules sistēmas iemītnieks tika nosaukts debesu dieva Urāna vārdā. Anglijas karalis Georgs II astronomam par pirmās ar neapbruņotu aci nesaskatāmās planētas atklāšanu piešķīra 200 mārciņu lielu gada pensiju, vēlāk arī Karaliskā astronoma titulu un atalgojumu.
Izcilais astronoms un teleskopu konstruktors bija bez attiecīgas izglītības – līdz tam viņa maizes darbs bija oboja spēle simfoniskajā orķestrī. Mūzika viņam bija tuva visu mūžu – sarakstījis 24 simfonijas un daudz koncertu. Miris 1822. gadā. Heršela vārdu nes 2009. gadā kosmosā palaistā infrasarkano staru observatorija.
1960. gada 7. martā ASV kuģis Klusajā okeānā izglāba četrus galēji novājējušus padomju karavīrus. Pirms 49 dienām vētra atrāva viņu kuģošanai pa upēm paredzēto pašgājēja baržu no piestātnes un iznesa atklātā okeānā kvadrātā, kas raķešu izmēģinājumu dēļ bija slēgts kuģošanai – viņu signālus nebija kam pamanīt. Uz baržas nebija dzeramā ūdens, karavīri dzēra ūdeni no motora dzesēšanas sistēmas, pēc tam lietus ūdeni – divas karotes diennaktī. Pārtika drīz izbeidzās, puiši košļāja formas tērpu siksnas, zābaku pazoles – visu, kas bija izgatavots no ādas.
Uz ziņu, ka padomju karavīrus izglābuši amerikāņi, PSRS sākumā nekādi nereaģēja. Tikai, kad kļuva skaidrs, ka neviens negatavojas palikt ASV, padomju prese jaunāko seržantu Ashatu Ziganšinu un viņa biedrus pasludināja par “komunistiskas izturības simboliem”. Puiši no Sanfrancisko mēra saņēma pilsētas zelta atslēgas, pabija Ņujorkā un Parīzē, tika apbalvoti ar Sarkanās Zvaigznes ordeņiem un līdz Gagarina lidojumam bija vispopulārākie cilvēki PSRS. Puiši atgriezās apģērbti pēc pēdējās amerikāņu modes. Tas padarīja viņus par elkiem daudzu padomju jauniešu acīs, un pašsacerētā dziesmiņa “Ziganšin rok, Ziganšin bugi, Ziganšin pareņ iz Kalugi” (“Ziganšina roks, Ziganšina bugi, Ziganšins – puisis no Kalugas”) kļuva par īstu “krutās” jaunatnes himnu.
