Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs “Ziņām” sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties maijā pilnīgi citā laikmetā.
1952. gada 2. maijā no Londonas uz Johanesburgu (tagad Dienvidāfrikas Republikā), publikas aplausu pavadīta, izlidoja pasaulē pirmā komerciālo reisu reaktīvā lidmašīna “De Havilland Comet 1”. Tās pirmais ceļojums vairāk nekā 11 000 kilometru garumā ilga 23 stundas un 40 minūtes, tā laikā lidmašīnai bija piecas pieturas: Romā (Itālija), Beirutā (Libāna), Hartūmā (Sudāna), Entebbē (Uganda) un Livingstonā (Zimbabve). Cena par lidojumu neatšķīrās no tās, kas prasīta par lidojumu ar līdzšinējām lidmašīnām, lai gan lidojuma laiks bija par vairāk nekā četrām stundām īsāks. Pirmajā ceļojumā lidmašīna aizveda 36 pasažierus, katrs no viņiem saņēma īpašu pilota parakstītu sertifikātu.
1561. gada 3. maijā Tallina un tās apkārtnes muižnieki zvērēja uzticību Zviedrijas karalim Ērikam XIV. Zviedri, kuri sapņoja Baltijas jūru pārvērst par Zviedru ezeru, 16. gadsimtā vienu pēc otras pakļāva sev jūras krastos atrodošās valstis un valstiņas. Igauniju, Livonijas ordeņa zemju ziemeļus, izdevās okupēt viegli, jo ordeņa spēkus bija iedragājis karš ar Krieviju. Zviedrijas karalis, tāpat kā Zviedrijā, pievienotajās zemēs pēc iespējas neierobežoja pilsētu pārvaldītāju un vietējās muižniecības tiesības. Pēdējie jaunizveidotajā Igaunijas hercogistē apvienojās vietējā pašvaldībā – bruņniecībā. Hercogistes augstākās varas institūcijas bija landtāgs (muižnieku pilnsapulce), kas sanāca reizi trijos gados, un pastāvīga landrātu (vietējo padomnieku) kolēģija. Karaļa pārstāvis devīgi piešķīra muižniekiem baznīcai atsavinātas zemes, tie audzēja labību, un Igaunija, vēlāk arī Latvija, kļuva par Zviedrijas maizes klētīm; Igaunijā skarbāka klimata dēļ ražas gan bija mazas. Zviedru valdīšanas laiks Igaunijas muižnieku atmiņā palika kā zelta laikmets. 1721. gadā Zviedrija cieta sakāvi Ziemeļu karā; pievienota Krievijai, Igaunija zaudēja gandrīz visas savas privilēģijas.
1891. gada 4. maijā pēc sava radītāja angļu rakstnieka Artura Konana-Doila ieceres pie Reihenbahas ūdenskrituma cīņā ar ļaunuma iemiesojumu profesoru Moriartiju traģiski gāja bojā Šerloks Holms. Par laimi, rakstnieks tomēr nolēma stāstus par izcilo izmeklētāju turpināt un savu galveno varoni “izglāba”.
1821. gada 5. maijā angļu gūstā Atlantijas okeāna Svētās Helēnas salā no kuņģa vēža (visticamāk) 52 gadu vecumā mira Napoleons Bonaparts. Būdams fatālists, viņš neticēja medicīnai un, būdams jau nāvīgi slims, teica ārstam: “Es atsakos no zālēm. Es vēlos nomirt no slimības. Vai jūs tiešām šaubāties, ka mūsu nāves stunda ir jau iepriekš nolemta?” Ārsts sāka strīdēties, pieminēt zinātni, bet pārskaities Napoleons pasūtīja viņu kopā ar visu Eiropas zinātni pie velna. 2. aprīlī virs salas parādījās komēta. Napoleons izsaucās: “Komēta vēstīja Cēzara nāvi, tā vēstīs arī manējo!” Slimnieka stāvoklis sāka strauji pasliktināties, Napoleons vairs nepanesa gaismu, viņu nācās barot un mainīt veļu tumsā. Drīz viņš krita komā. Pirms nāves uz īsu mirkli it kā atguvās, mēģināja runāt. Pie viņa gultas stāvošajiem likās, ka saklausa vārdus: “Francija… Armijas arjergards…” Pēc dažiem mirkļiem imperators mira. Medicīniskā pēcnāves izmeklēšanā viņam konstatēja milzīgu iekaisumu kuņģī. Bet tik un tā drīz vien paklīda dažādas tenkas, visnoturīgākā – angļi Francijas imperatoru ir noindējuši.
1840. gada 6. maijā Lielbritānijas pasta iestādēs apzīmogoja pirmās vēstules ar viena penija (melnas) un divu peniju (zilas) vērtības pastmarkām. “One Penny Black” uzskata par pirmo pastmarku pasaulē, no tiem tālajiem laikiem saglabājušies 68 eksemplāri.Viduslaikos karaļu un citu ietekmīgu personu vēstules nogādāja speciāli ziņneši. 16. gadsimtā Eiropā veidojās pasta kariešu tīkls, tās gan pārvadāja pasažierus, gan nogādāja vēstules. Protams, tas bija maksas pakalpojums. Vēstuļu apmaksas sistēma dažādās valstīs bija atšķirīga: vienās norēķinājās nosūtītājs, citās – saņēmējs, dažāda bija arī pakalpojuma cenas aprēķināšanas metodika. Britu parlamenta loceklis Rovlands Hills ierosināja maksu iekasēt no nosūtītāja, valsts robežās to aprēķinot tikai pēc vēstules svara, nevis attāluma. Pastā maksāšanu apstiprināja, uz vēstules uzlīmējot speciālu uzlīmi – pastmarku, to dzēšot ar zīmogu. Pastmarku dizainam Hills izvēlējās karalienes Viktorijas profilu, pārņemot to no 1837. gada piemiņas monētas. Drīz vien uz pastmarku lietošanu pārgāja arī citas valstis. 2003. gada 8. maijā ASV kosmiskās aģentūras NASA automātiskā Marsa stacija “Mars Global Surveyor” pagrieza savu fotokameru Zemes virzienā un nofotografēja mūsu planētu. Tas bija pirmais no citas planētas izdarītais Zemes uzņēmums, “fotogrāfs” atradās 139 miljonu kilometru attālumā no mums. Zemi fotografējuši arī citi kosmiskie aparāti. Amerikāņu kosmiskā stacija “Voyager 1” 1990. gadā, atrodoties aptuveni sešu miljardu kilometru attālumā, fotografēja Saules sistēmu. Attēlā, kas pazīstams kā “Pale Blue Dot” (“Bāli zilais punkts”), mūsu planētas attēls aizņem tikai vienu pikseli. Šis ir līdz šim no lielākā attāluma iegūtais Zemes attēls. Vislielākais attālums, no kāda Zemi ir vērojušas cilvēku acis, ir Mēness orbīta – 384 000 kilometru. Astronauti savu dzimto planētu arī fotografējuši – “Apollo 8” apkalpes fotografētā “Zemes ausma” atzīta par vienu no simts ievērojamākajām 20. gadsimta fotogrāfijām.
2001. gada 7. maijā Londonas Hītrovas lidostā vienu no reisa Riodežaneiro–Londona pasažieriem sagaidīja policijas konvojs un nogādāja tieši uz cietumu. Ronijs Bigss bija atgriezies dzimtenē, lai atsēdētu 28 gadus no sev piespriestajiem 30 gadiem cietumā. 1963. gada 8. augustā, savā 34. dzimšanas dienā, Bigss kopā ar vēl 14 cilvēkiem veica pārdrošu, lieliski izplānotu vilciena aplaupīšanu. Viņi, pārslēdzot zaļo signāluguni uz sarkano, naktī nomaļā vietā apturēja vilcienu Glāzgova–Londona. Ar dzelzs stieni apdullinājuši lokomotīves vadītāju, viņi no vilciena atkabināja pasta vagonu ar lokomotīvi, aizbrauca vairākus kilometrus tālāk līdz krustojumam ar ceļu, tur uzlauza vagonu, tajā esošo naudu, mūsdienu izteiksmē apmēram 47 miljonus eiro, pārkrāva automašīnā un nozuda bez pēdām. Lielākā vilciena aplaupīšana Lielbritānijas vēsturē piecēla kājās praktiski visus valsts policistus. Bandas atrašanās vietu – nomaļu lauku fermu – izdevās konstatēt samērā drīz. Policisti fermu aplenca un arestēja praktiski visus laupīšanas operācijas dalībniekus, tiesa gan, no nolaupītās naudas izdevās atgūt tikai daļu. Tiesa neskopojās, visi saņēma iespaidīgus cietumsodus, Bigsam piesprieda 30 gadu ieslodzījuma. Pēc 15 mēnešiem viņš no Vandsvortas cietuma izbēga un devās uz Spāniju, kur veica plastisko operāciju. Naudas Bigsam netrūka, savu laupījuma daļu – vairāk nekā 2,5 miljonus eiro – viņš bija izmanījies nezaudēt. Pēc tam viņa ceļš veda uz Austrāliju, Panamu, Argentīnu un Brazīliju; tur viņu pēc ilgāka laika arī atrada britu policija, bet tai rokas izrādījās par īsām: Brazīlijai ar Lielbritāniju nebija visaptveroša noziedznieku izdošanas līguma, pēc Brazīlijas likumiem Bigsu pat nevarēja izraidīt no valsts, jo viņa draudzene Brazīlijas pilsone deviņpadsmitgadīgā striptīzdejotāja Raimunda de Kastro gaidīja bērnu. Vai tā bija nostalģija pēc dzimtenes vai arī fakts, ka Bigss bija paspējis pilnīgi izputēt, bet pēc 38 gadiem viņš nolēma atgriezties dzimtenē. Cietumā Bigss pavadīja nepilnus astoņus gadus un tika atbrīvots veselības stāvokļa (pneimonijas) dēļ. Pēdējos mūža gados pārcieta vairākus insultus, kļuva daļēji paralizēts, zaudēja spēju runāt. Pēdējo reizi sabiedrībā redzēts 2013. gada martā Brūsa Reinoldsa (aplaupīšanas operācijas plānotājs, notverts un tiesāts tikai 1969. gadā, no cietuma atbrīvots 1978. gadā) bērēs. Mira 2013. gada 18. decembrī 84 gadu vecumā.
