Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs “Ziņām” sagatavojis apskatu par oktobra notikumiem pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz pasauli pilnīgi citā laikmetā.
1574. gada 3. oktobrī sacēlušos Nīderlandes provinču karā par neatkarību no Spānijas no gadu ilgā spāņu aplenkuma, kura laikā gāja bojā puse pilsētas iedzīvotāju, atbrīvoja Leidenes pilsētu. Atbrīvošanas operāciju izstrādāja pirmais pašpasludinātās Nīderlandes Apvienoto provinču republikas štathalters (mūsdienu terminoloģijā – prezidents) Orānijas Vilhelms – viņš pavēlēja Reinas grīvā sagraut dambjus, kas neļāva jūras ūdenim ieplūst Nīderlandes zemienē, un deva komandu jūras gēziem (partizāniem plakandibenu kuģos un laivās) kopā ar cilvēku radīto “cunami” iebrukt tieši spāņu nometnē. Spāņi panikā bēga, pametot gan lielgabalus, gan krāsnis gaļas žāvēšanai. Par izrādīto varonību un izturību štathalters pilsētniekiem piedāvāja vai nu atbrīvojumu no nodokļiem, vai arī tiesības atvērt Nīderlandē pirmo universitāti. Pilsētnieki izvēlējas otro variantu, un 1575. gadā Leidenē atvēra mācību iestādi, kura drīz vien kļuva slavena visā pasaulē.
1895. gada 4. oktobrī piedzima amerikāņu mēmā kino zvaigzne Basters Kītons (miris 1966. gadā). Visa pasaule viņu dēvēja par “komiķi bez smaida” – viņš tiešām nekad nesmaidīja. Kino teorētiķi, kas pētīja šo fenomenu, nonāca pie secinājuma, ka aktieris šādā veidā centies panākt maksimālu kontrastu starp tēlotā varoņa piedzīvojumiem un pilnīgu viņa reakcijas trūkumu uz tiem. Pats aktieris gan apgalvoja, ka viņa maska radusies nejauši: “Es līdz tādai pakāpei koncentrējos uz savu aktiera uzdevumu, ka pilnīgi aizmirsu sekot sejas izteiksmei, kamēr man par to nepateica draugi un es pats sevi neieraudzīju ekrānā.” Apsviedīgie producenti nekavējās šo aktiera īpatnību izmantot reklāmas nolūkos, ieslēdzot līgumos aizliegumu smaidīt ne tikai filmu uzņemot, bet arī sabiedriskās vietās. Par aizlieguma pārkāpšanu Kītonam būtu jāmaksā prāvs sods.1860. gada 5. oktobrī Beirutā (Libānā) darbu sāka sešu valstu – Turcijas, Anglijas, Francijas, Prūsijas, Austrijas un Krievijas – konference, kas sanāca, lai aizsargātu Libānas kristiešus no iznīcināšanas. Osmaņu impērijai kļūstot vājākai, tās teritorijā dzīvojošie kristieši arvien skaļāk sāka atgādināt par savām tiesībām. Rezultātā turki kristiešus sāka uzskatīt par kaut ko līdzīgu ārzemju “piektajai kolonnai”. 1860. gada maijā Beirutā sākās sadursmes starp druziem (musulmaņu šiītu novirziena konfesija) un maronītiem (Sīrijas un Libānas kristiešiem); musulmaņi atbalstīja druzus, un sadursmes pārvērtās totālā kristiešu slepkavošanā, jūlija beigās upuru skaits jau sasniedza 8000. Beirutā izcēlās franču ekspedīcijas korpuss un it kā ieviesa kārtību, bet tad kristieši, izjūtot savu pieaugušo spēku, paši sāka apkaut druzus. Pēc septiņu mēnešu ilga darba konference nolēma piešķirt Libānai plašu autonomiju ar Turcijas sultāna (pēc saskaņošanas ar Eiropu) ieceltu gubernatoru kristieti priekšgalā. Tā viena no pašām bagātākajām turku provincēm faktiski pārvērtās par eiropiešu protektorātu. Neatkarību Libāna ieguva 1920. gada 1. septembrī. Lai mazinātu ticības karu izcelšanās iespējamību, Libānas konstitūcija nosaka, ka trijām valsts augstākajām amatpersonām jābūt katrai no citas reliģiskās konfesijas.
1854. gada 6. oktobrī Anglijas ziemeļaustrumu pilsētas Geitshedas vilnas fabrikā izcēlās ugunsgrēks. Ēka bija pilna ar vilnu un lielu daudzumu eļļas, liesmas izplatījās neiedomājamā ātrumā. Blakus fabrikai atradās noliktava, kurā glabājās 130 tonnu nātrija salpetra, 3000 tonnu sēra, 170 tonnu mangāna un 1,5 tonnas naftas – īsta bumba ar laika degli. Kad tai piekļuva uguns, debesīs uzšāvās zilas liesmu mēles, kas nepakļāvās ugunsdzēsēju un armijas spēku dzēšanas centieniem. Tainas upes pretējā krastā Ņūkāslas pilsētas piekrastē pulcējās simtiem skatītāju, kas, protams, jutās droši – no katastrofas vietas tos šķīra plata upe. Tad nogranda drausmīgs sprādziens, pāri upei triecās uguns bumbas, degoši sēra un salpetra gabali, akmeņi un metāla detaļas, ļaužu pūlis tika burtiski noslaucīts. Bojā gāja 53 cilvēki, daudzus lidojošie lūžņi ievainoja, liela daļa aizrijās ar sēra tvaikiem. Valdīja panika. Eksplozija bija dzirdama lielā attālumā, daudzi domāja, ka sākusies zemestrīce. Gan vienā, gan otrā upes pusē uguns strauji izplatījās uz koku audzēm un ēkām, Ņūkāslas pusē nodega faktiski visas upmalas ēkas un kuģu piestātne. Palīgā atsteidzās ugunsdzēsēji no visa reģiona, bet ugunsgrēku ierobežot izdevās tikai nākamajā dienā.
1191. gads 7. oktobrī Londona kā pirmā Anglijas pilsēta ieguva administratīvu autonomiju. Anglijas karalis Ričards I Lauvassirds, dodoties Trešajā krusta karā, valsts vadīšanu uzticēja tautā nepopulārajam kancleram Ilijas bīskapam Viljamam Lonšanam. Ričardam nebija bērnu, tāpēc viņa prombūtnes laikā sarosījās cits troņa pretendents – viņa jaunākais brālis Džons. Vispirms Džons apsūdzēja Lonšanu, kurš tik tikko paspēja patverties Londonas galvenajā cietoksnī – Tauerā, sazvērestībā pret karali un faktiski atņēma viņam varu. Bagātie pilsētnieki Džonu atbalstīja, un viņš apmaiņai piešķīra Londonai ilgi gaidīto pašpārvaldi. Ričards, Svētajā Zemē cietis sakāvi, 1194. gadā atgriezies Londonā, nevēlējas iesaistīties cīņā ar pilsētniekiem, bet apstiprināja visus viņa prombūtnes laikā pieņemtos lēmumus un atkal devās karot – šoreiz tepat Eiropas kontinentā. 1199. gadā Ričards Lauvassirds gāja bojā.
1914. gada 8. oktobrī pirmo reizi karu vēsturē izmantoja bumbvedēju aviāciju. Anglijas Karalisko gaisa spēku lidmašīnas bombardēja vācu dirižabļu būves darbnīcas Frīdrihshāfenā. Aviācijā parādījās jauns lidmašīnu tips – bumbvedējs. Tos masveidā izmantoja Otrajā pasaules karā ne tikai pret militāriem un rūpnieciskiem objektiem. Anglijas Karalisko gaisa spēku virspavēlnieka aviācijas maršala Artūra Harisa 1943. gadā izstrādātā teorija paredzēja Vācijas pilsētu civilo iedzīvotāju iznīcināšanu. Viņš uzskatīja: tā kā militārās rūpnīcas ir nomaskētas vai pat atrodas pazemē, tādēļ bombardēšanai grūti aizsniedzamas, tad jāiznīcina to darbaspēks. Uzlidojumi sēs paniku iedzīvotājos un varbūt pat – vēloties panākt kara izbeigšanu – izraisīs sacelšanos pret nacistu režīmu. Angļu un amerikāņu aviācija bombardēja gan Berlīni, gan citas Vācijas pilsētas. Visvairāk cilvēku gāja bojā Hamburgā 1943. gada nedēļu ilgā uzlidojumu sērijā no 24. jūlija (vēsturnieku versija – vairāk nekā 100 tūkstoši) un Drēzdenē 1945. gada 13.–14. februārī (iespējams, pat līdz 135 tūkstošiem). Milzīgi bija Japānas upuri – naktī uz 1945. gada 10. martu Tokijā gāja bojā vairāk nekā 100 tūkstoši. Te vēl jāpieskaita Hirosimas un Nagasaki atombumbu upuri.
1874. gada 9. oktobrī pēc Vācijas pasta ģenerāldirektora Heinriha Štefana iniciatīvas Bernē uz pirmo starptautisko pasta kongresu ieradās 22 valstu pārstāvji. Reiz pie 17 gadu vecā pasta ierēdņa H.Štefana vērsās apmeklētājs, kurš vēlējās nosūtīt vēstuli no Pomerānijas uz Neapoli. Jaunietis aicināja apmeklētāju būt pacietīgam, jo sūtījums šķērsos vairākas valstis un piegādes cenas aprēķināšana, ņemot vērā atšķirīgos un visai mainīgos tarifus, aizņems zināmu laiku. “Nu tad parūpējieties, lai turpmāk tas būtu vienkāršāk!” pieprasīja apmeklētājs. “Pielikšu visas pūles!” apsolīja jaunais pasta ierēdnis. Bernes kongresa rezultātā 11. oktobrī tika dibināta Vispārējā pasta savienība. Jaunā organizācija likvidēja neērtības, nogādājot starptautiskus sūtījumus: noteica vienotus noteikumus korespondences pārvadāšanai visās tajā ietilpstošajās valstīs, unificēja tarifus un atcēla maksu par tranzītu. Līgumu par savienības izveidošanu parakstīja 21 valsts delegāti. Nākamajos gados savienībai pievienojās arvien vairāk valstu, un 1878. gadā to pārdēvēja par Pasaules Pasta savienību. Latvija tai pievienojās 1921. gada 1. oktobrī.
