Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs “Ziņām” sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz augustu pilnīgi citā laikmetā.
1939. gada 2. augustā fiziķi Alberts Einšteins un Leo Silards ASV prezidentam Franklinam Delano Rūzveltam nosūtīja vēstuli, kurā norādīja, ka nacistiskā Vācija veic pētījumus kodolsašķelšanas jomā un ka tie var novest pie milzīgas jaudas ieroča radīšanas. Tā kā A.Einšteins F.Rūzvelta acīs bija autoritāte, prezidents noticēja un deva rīkojumu arī ASV sākt plašākus pētījumus. Šīs salīdzinoši niecīgās kodolstudijas izvērtās Manhetenas projektā, kurā Otrā pasaules kara laikā sadarbojās ASV, Lielbritānija un Kanāda. 1945. gadā bija gatavas trīs atombumbas. Pirmo 16. jūlijā uzspridzināja eksperimentā Alamogordo tuksnesī, pārējās divas nometa 6. augustā uz Hirosimu un 9. augustā uz Nagasaki. Kopējais upuru skaits pārsniedza 300 000.
A.Einšteins pats atomieroču izstrādē nepiedalījās. Pirms nāves viņš pauda nožēlu, ka sekmējis atombumbas radīšanu un uzskata minēto aicinājumu par kļūdu.
1857. gada 5. augustā mazā Īrijas ciematā Valensijas līča krastā uz ASV kuģa “Niagāra” klāja strādnieki nostiprināja galu uz milzīgas spoles uztītam kabelim. Tas bija pirmais mēģinājums okeānā ieguldīt telegrāfa kabeli, kas savienotu Eiropu un Ameriku.
Pirmais zemūdens kabelis 1850. gadā savienoja Duvru (Anglijā) un Kalē (Francijā). Līnija gan darbojās dažas minūtes – to pārrāva kāda zvejas kuģa tīkli. Pēc gada Lamanšā tika guldīts izturīgāks kabelis. Rezultāti pārspēja cerības, un drīz vien šādas līnijas savienoja daudzas valstis. Nu bija kārta Atlantijas okeānam.
“Niagaras” brauciens beidzās pēc 600 kilometriem – kabelis pārtrūka un nozuda dziļumos. Pēc gada startēja nākamais mēģinājums, šoreiz “Niagarai” palīdzēja “Agamemnons” – saskaņā ar ieceri kuģi okeāna vidū savienos kabeļus un dosies uz pretējiem krastiem. Taču “Agamemnons” iekļuva spēcīgā vētrā, un kuģim zvalstoties tika bojāta kabeļa izolācija. Projekta vadītājs ASV uzņēmējs Sairuss Fīldss neatkāpās un tajā pašā gadā mēģināja vēlreiz. Šoreiz, liekas, viss izdevās – pirmo pa kabeli pārraidīja karalienes Viktorijas apsveikumu ASV prezidentam. Taču signāli pēc dažām nedēļām kļuva vājāki, tad izzuda pavisam… S.Fīldss ieguldīt kabeli mēģināja atkal un atkal, 1866. gadā par savu pēdējo naudu. Beidzot viņam uzsmaidīja veiksme!
1492. gada 3. augustā no Palosas ostas Spānijas dienvidos karaļpāris Ferdinands un Izabella ceļā izvadīja trīs kuģus – “Santa Maria”, “Ninja” un “Pinta” ar 90 cilvēku kopējo ekipāžu. Viņi bija noticējuši dženovieša Kristofora Kolumba plānam sasniegt teiksmaino Indiju, apbraucot Zemi rietumu virzienā. Kuģu ekipāžas bija savervētas turpat ostas krogos. Gāja dienas, bet no sauszemes ne miņas. Kolumbs attālumu līdz mērķim bija novērtējis pārāk mazu un kuģa žurnālā sāka uzrādīt mazāku nobraukto ceļu, nekā bija patiesībā. Beidzot 12. oktobrī kuģi sasniedza Sansalvadoras salu Bahamu arhipelagā – šis ir oficiālais Amerikas atklāšanas datums. Savā pirmajā braucienā Kolumbs atklāja Kubu un Haiti, zaudēja “Santa Maria”, iekļuva tādā vētrā, ka deva rīkojumu svarīgākās kuģa žurnāla lapaspuses kopā ar vēstuli karalienei Izabellai ievietot aizdrīvētā muciņā un iesviest jūrā, cerot, ka vismaz ziņa par viņa atklājumu nonāks līdz Eiropai (sūtījums tā arī pazuda) un 1493. gada 15. martā ar vienīgo atlikušo kuģi “Ninju” atgriezās Spānijā.
1661. gada 6. augustā Hāgā (Holandē) tika parakstīts līgums starp Holandi un Portugāli, kas izbeidza spriedzi starp abām valstīm.
Holande ilgi nevarēja atgūties no nesekmīgā kara ar Angliju, tikai piecus gadus pēc tā beigām mazā republika spēja pievērst uzmanību saviem aizjūras īpašumiem. Portugāļi bija pievākuši Jauno Holandi, Nīderlandes koloniju Brazīlijas ziemeļos, un atteicās to atdot. Nīderlande piedraudēja virzīt pret Lisabonu cīņās ar Angliju norūdīto floti; draudi iedarbojās – Portugāle piekrita sarunām. No Nīderlandes tās vadīja faktiskais valsts galva Jans de Vits. Viņš bija kara pretinieks un piedāvāja: Holande atsakās no Brazīlijas īpašumiem, bet saņem materiālu un teritoriālu kompensāciju. Pēc strīdiem vienojās, ka Holande iegūst astoņus miljonus zelta guldeņu un tiesības uz Ceilonu un Garšvielu (Moluku) salām, kontroli pār kurām Portugāle jau bija zaudējusi. Portugāļi kļuva par saimniekiem ar zeltu bagātajā Brazīlijā, bet holandieši ieguva rīcības brīvību austrumu jūrās.
1948. gada 4. augustā Dienvidāfrikā, Augšvoltas Republikā, notika militārs apvērsums – ne tuvu pirmais. Varu pārņēma kapteinis Tomass Sankara, kuru dēvēja par Āfrikas Če Gevaru. Jauno virsnieku – rakstnieku, mūziķi, baikeru – tauta mīlēja par viņa askētismu: viņš dzīvoja par armijas kapteiņa algu, prezidenta algu pārskaitīja bāreņu fondam, brauca ar lētu mašīnu un, lai būtu vienādos apstākļos ar tautu, atteicās no kondicioniera kabinetā. T.Sankara iecerēja izmaiņas visās valsts dzīves jomās un pēc gada nomainīja tās nosaukumu uz Burkinafaso (koloniālo nosaukumu viņš uzskatīja par nepiemērotu brīvai valstij), ģerboni un devīzi un sacerēja jaunu himnu. Vecais nosaukums tiešām bija sakompromitēts: pasaules presē izplatījās VFR prezidenta Helmuta Šmita frāze: “PSRS ir Augšvolta ar raķetēm.”
