Tikai tad, kad mēģinu norunāt tikšanos un interviju ar dzirdes invalīdu trīsdesmitgadnieku Māri Strazdiņu no Smiltenes novada Brantu pagasta, sāku pa īstam apjaust, cik daudz iecietības, zināmā mērā pat atjautības un saziņas meistarības nācies likt lietā viņa darba devējam SIA «Vidzemīte» valdes priekšsēdētājam Aigaram Bāliņam. Viņš vada vienu no lielākajām zemnieku saimniecībām savā novadā, un Māris tur ir strādnieks.
Bet kā savam darbiniekam izskaidrot darba uzdevumu? Kā ievirzīt vēlamajā gultnē, ja rīkojas nepareizi vai pārprot? Galu galā – kā lai nedzirdīgo darbinieku aptur, ja viņš mērķtiecīgi, ātrā solī dodas prom? Taču, pat abām pusēm nepārzinot zīmju valodu, saprasties esot iespējams. Citādi jau Māris «Vidzemītē» nestrādātu jau 12 gadu.
Cerības nepiepildījās
Māris dzimis 1983. gada oktobrī. «Deviņu mēnešu vecumā puika pārslimoja meningītu un pēc tam kļuva nedzirdīgs,» stāsta Māra mamma Anita Strazdiņa, kuru esmu aicinājusi uz sarunu kā starpnieci saziņai ar Māri.
Mamma atzīst, ka zīmju valodu pilnībā pati nepārvalda, tomēr, bez šaubām, viņi saprotas. Tāpat Māris labi saprotas ar savu brāli, kuram nav dzirdes problēmu, un draugu jaunajam vīrietim netrūkst – internetā ar tiem, kuri zīmju valodu nezina, viņš komunicē rakstiski. Savs paziņu loks izveidojies arī ar nedzirdīgajiem – Rīgas Nedzirdīgo bērnudārzā Māris sācis iet jau četru gadu vecumā. No astoņu gadu vecuma mācījies Rīgas Nedzirdīgo bērnu internātskolā.
Kad vēl bijis maziņš, mamma cerējusi, ka dzirde nezudīs pilnībā, taču cerības nav piepildījušās, laika gaitā dzirde zudusi pilnībā. Mārim piešķirta 3. invaliditātes grupa.
No internātskolas Anita savu dēlu izņēmusi, kad puikam palikuši 19 gadi – bažījusies, ka neaiziet neceļos. «Mājās dzīvojot, te, laukos, tomēr jutos drošāka par dēlu,» atzīstas mamma. Tikko pārnācis no Rīgas, Māris uzreiz meklējis darbu.
Pats darbu meklē
Darbā viņu pieņēmis «Vidzemītes» vadītājs Aigars Bāliņš. Kā atzīst abas puses, sākumā visādi gājis. «Nācās ar pirkstu kratīt, kad bija jāsabar,» darbaudzināšanas metodes raksturo Aigars un turpina: «Sākumā viņi bija divi ar tādu pašu problēmu. Otrs puisis aizgāja uz Rīgu, Māris palika – kā jau jauns puika, ar visiem puiku gājieniem. Tāds riktīgs čalis,» neslēpj darba devējs.
Māris saimniecībā dara visādus darbus. «Ja vajag, strādā fermā, salabo to, kas saplīsis. Ja vajag – darbnīcās dzelžus skrūvē, ja vajag – kaut ko sametina vai nokrāso. Dara visu, ko prot un ko negrib darīt citi, viltnieki tādi. Bet tie darbi ir jādara, un viņš grib strādāt. Māris pats darbu meklē,» savu padoto raksturo Aigars.
Kad darbs padarīts labi, viņš Māri slavē – draudzīgi uzsit puisim pa plecu.
Taujāju, kāda bijusi motivācija, darbā pieņemot absolūti nedzirdīgu cilvēku. «Par Māra problēmu biju informēts. Es pazinu viņa vecākus, zināju, ko Mārim tēvs bija iemācījis. Pazīstams cilvēks!»
Māra tētis aizgājis viņsaulē pirms deviņiem gadiem. Mamma Anita stāsta – vīrs bijis tas, kurš abiem dēliem iemācījis prasmes, kas lauku vidē nepieciešamas katram kārtīgam vīrietim.
Kopā uz Peipusu
«Mēs te neviens neesam zīmju valodas speciālisti, bet, ja grib saprasties, veidus var atrast,» strikti teic A.Bāliņš. Viņš stāsta, ka darbavietā Mārim ir kāds gados vecāks kolēģis Valdis, ar kuru jaunais puisis saprotas vislabāk. «Viņi runājas katru dienu,» novērojis Aigars.
Arī pārējie darbabiedri esot atraduši savus veidus, kā Mārim «likt sadzirdēt», lai vienmēr nav jāskrien pakaļ. Pats priekšnieks ar Māri vislabāk saprotas, kad abi brauc makšķerēt – tas ir jaunā vīrieša lielākais vaļasprieks. «Māri bieži paņemu līdzi makšķerēt, esam kopā braukuši arī uz Peipusa ezeru. Kad ir runa par zivīm, tad saprotamies ļoti labi,» pasmaida Aigars.
«Māris ir apmierināts ar savu darbu SIA «Vidzemīte», kolektīvā viņu uzņēma ļoti labi. Paldies darba devējam Aigaram Bāliņam, ka viņš uzticējās,» pieteikuma vēstulē projektam «Novērtē to, kas tev ir» rakstīja Māra mamma.
Satiekoties klātienē, Anita vēlreiz apliecina – ar Māra iespēju strādāt apmierināti ir visi. Un ne tikai tāpēc, ka no svara būtu finansiālais aspekts. Nevienam nav noslēpums, kuras laukos strādājošiem un viņu darba devējiem ir tās regulārākās un skaudrākās problēmas. Dzirdes trūkums, kā liecina «Vidzemītē» strādājošo pieredze, nav ne tā asākā, ne aktuālākā. «Ja vēlas strādāt un saprasties, problēmu nav,» uzsver A.Bāliņš. ◆
